LEIŠMANIOZE
infekcijas slimība, ko izraisa leišmanijas - tripanosomu dzimtas vienšūņi. Izšķir ādas leišmaniozi (ierosinātājs Leishmania tropica), gļotādas un ādas leišmaniozi (ierosinātājs L. brasiliensis) un iekšējo orgānu jeb viscerālo leišmaniozi (ierosinātājs L. donovani). Cilvēka organismā leišmanijas iekļūst pēc moskīta dzēliena. Moskīti savukārt inficējas, sūcot slimu grauzēju (susliku u.c), suņu, retāk slimu cilvēku asinis. PSRS ar leišmaniozi slimo galvenokārt Aizkaukāzā un Vidusāzijā. Ādas leišmaniozes gadījumā moskīta dzēluma vietās ādā veidojas čūlas. Atkarībā no ierosinātāja īpašībām inkubācijas periods ilgst no 1 nedēļas līdz 2 mēnešiem vai no 2 mēnešiem līdz 1 - 2 gadiem. Ja inkubācijas
periods ir īss, inficēšanās vietā rodas sarkans mezglveida ādas sabiezējums, kas ātri palielinās. Sabiezējuma vietā drīz veidojas čūla, sākumā bāla, vēlāk spilgti sārta; tā var sasniegt 5 cm diametru un 1 - 3 mm dziļumu. Pēc 1 1/2 mēneša sākas rētošanās; tai beidzoties, ādā var palikt kosmētisks defekts. Ja inkubācijas periods ir garāks, arī ādas sabiezējuma veidošanās ir ilgstoša - čūla rodas tikai pēc 6 - 7 mēnešiem, rētošanās sākas apmēram pēc gada un var turpināties līdz 3 gadiem. Gļotādas un ādas leišmanioze ir izplatīta Centrālamerikā un Dienvidamerikā. Viscerālās leišmaniozes inkubācijas periods ir no 20 dienām līdz pat 2 - 3 gadiem. Leišmanijas izplatās pa visu organismu ar asinīm. Raksturīgākie simptomi ir nogurums, ilgstoša viļņveidīgi paaugstināta t°, vaskaini bāla, vēlāk tumša ādas nokrāsa. Palielinās liesa, aknas, rodas mazasinība. Ādas leišmaniozes čūlu ārstēšanā lieto akrihīna preparātus, fizikālās procedūras, apstarošanu ar rentgenstarojumu; viscerālo leišmaniozi ārstē ar solusurmīnu. Profilakse. Grauzēju un moskītu iznīcināšana; cilvēku vakcinācija apvidos, kur leišmanioze plaši izplatīta.
