KOKSĪTS
gūžas locītavas iekaisums. Pēc izcelsmes koksīts var būt tuberkulozs (ierosina tuberkulozes mikobaktērija) un netuberkulozs, ko galvenokārt hematogēnā ceļā ierosina strutas radoši mikrobi - streptokoki vai stafilokoki; var rasties arī sastrutojot ievainojumiem. Pēc slimības gaitas koksīts var būt akūts un hronisks. Tuberkulozais koksīts ir viens no kaulu un locītavu tuberkulozes veidiem; biežāk novērojams pusaudžiem. Slimība sākas pakāpeniski: zūd ēstgriba, rodas apātija, nedaudz paaugstinās t°; nogurumā bērns saudzē kāju, nedaudz klibojot. Nereti sāpes izstaro uz ceļa locītavu, kaut gan kustības šajā locītavā nav traucētas. Pakāpeniski klibošana un sāpes pastiprinās, rodas sāpes pašā gūžas locītavā. Procesam turpinoties, locītava tiek bojāta, kustības kļūst ierobežotas; var izveidoties sastrutojums (abscess). Ārstēšanā svarīgs pilnīgs miers iekaisušajai locītavai, turklāt ģipša pārsēju uzliek tā, lai kāja atrastos funkcionāli izdevīgā stāvoklī, jo vairākumā gadījumu locītavas kustīgumu saglabāt neizdodas. Lieto arī prettuberkulozes līdzekļus. Dažreiz nepieciešams bojātos kaulaudus izoperēt (rezecēt). Ja tuberkulozais process pilnīgi likvidējies, pēc ilgāka laika (5 - 10 gadi) dažreiz locītavas kustīgumu var atjaunot ar operāciju. Maziem bērniem vērojama īpaša koksīts forma, kas visbiežāk rodas zīdaiņiem kā nabas sepses komplikācija un ko izraisa strutas radošie mikrobi. Slimība ir akūta, ar augstu t°, ļoti smaga. Ja bērns izveseļojas, paliek neizzūdošs gūžas locītavas bojājums un var
izveidoties patoloģisks izmežģījums. Ārstēšanā izmanto antibiotikas un sulfanilamīdus gan vispārīgi, gan ievadot tos locītavā. Slimo kāju imobilizē. Rekonstruējošās operācijas kājas stabilitātes atjaunošanai var izdarīt ne agrāk kā 5 - 7 gadu vecumā. Att.
