KOKSARTROZE
viena no biežākajām locītavu artrozēm. Slimībai raksturīgi kustību traucējumi, locekļa deformācija un sāpes. Biežāk slimo sievietes 50 - 60 gadu vecumā. Pastāv uzskats, ka apmēram 50 - 70% koksartrozes slimnieku bijuši traucējumi gūžas locītavas attīstībā. Gūžas locītava pakļauta sevišķi lielai slodzei. Cilvēkam staigājot, neliela locītavas virsma ir pakļauta spiedienam, kas trīsreiz pārsniedz cilvēka svaru. Attīstības traucējuma dēļ šis noslogojums stipri pieaug. Koksartrozi var radīt arī vairākas agrāk pārciestas gūžas locītavas slimības. Koksartrozes attīstību veicina
liela ķermeņa masa. Vietās, kur locītavas slodze pārāk liela, skrimšļa kārta, kas klāj kaulu, ātrāk nolietojas, kļūst plānāka. Slimības sākumā sāpes var nebūt, jo skrimslī nav nervgalu; tās parādās, kad skrimslis nodilis. Vispirms rodas kājas rotācijas, pēc tam atvilkšanas un pievilkšanas, beidzot saliekšanas un atliekšanas kustību ierobežojums. Kustībām samazinoties, iegurnis izliecas un kāja it kā saīsinās. Vēlāk slimniekam rodas sāpes, sākot iešanu, kā arī pēc ilgāka kājas noslogojuma. Beigās sāpes ir nepārtrauktas. Kustības sevišķi apgrūtinātas, ja koksartroze ir abās gūžas locītavās. Ārstēšana. Gūžas locītavas attīstības traucējumus jaundzimušajam ārstē ar īpašām šinām, bērnam turot kājas izplestas. Ja pārmaiņas locītavās konstatē vēlākajos gados, tās var labot tikai ķirurģiski. Lai aizkavētos slimības progresēšana, koksartrozes slimniekiem jāizvēlas profesija, kur gūžas locītavas slodze neliela, bet kustību ir pietiekami daudz. Izmanto balneoterapiju, siltumterapiju, ultraskaņas terapiju. Slimības paasinājumu laikā jāstaigā ar kruķiem. Lai saglabātu funkcionāli izdevīgu locekļu stāvokli, koksartrozes slimniekam jāguļ uz cieta, līdzena pamata, vislabāk uz vēdera, kājas jācenšas nesaliekt. Jārūpējas par ķermeņa masas ierobežošanu. Ieteicami vingrojumi, ko vislabāk izdarīt siltā ūdenī, kad muskuļi atslābuši.
