Klinšu kāpšana kā sporta veids principā ir droša, taču gadījumos, ja tas nav salīdzinoši vienkāršais bolderings ar matračiem uz grīdas, ne arī sporta maršruti monolītā klintī ar iestrādātiem āķiem ik pēc pusotra metra, tad izaicinājumi ir ļoti nopietni.

Papildu uzmanību izcilībai un cilvēka spēju robežām klinšu kāpšanā ir likusi pievērst pilnmetrāžas dokumentālā filma "Brīvais solo" (Free Solo), kas vēsta par alpīnista Aleksa Honolda brīvo kāpšanu El Kapitano klintī Josemītu nacionālajā parkā ASV. 

Honolds precīzi zina, ko var un ko nevar izdarīt. Bet spēj viņš daudz – simtiem metru virs zemes, pieķēries stāvai sienai, Alekss dodas uz augšu, aizvietojot bailes ar retu skaidrības un apzinātības formu. Šķiet, viņš nebaidās ne no kā, varbūt vienīgi no nāves vai klimata pārmaiņām, kas jaunajam vīrietim var atņemt iemīļoto nodarbošanos – kāpšanu bez nodrošinājuma stāvās klintīs.

Brīvo kāpšanu jeb "free solo" mēdz praktizēt ne viens vien pieredzējis alpīnists, taču tas ir ļoti riskants kāpšanas veids, jo pat vissīkākajai kļūdai ir ļoti augsta cena. Tādēļ arī profesionāļi šo nodarbi nemēdz ieteikt citiem. Solo kāpšana ir jāpraktizē gadiem.

"Tas, ka mēs zinām, kā to izdarīt, nenozīmē, ka mēs to darām. Brīvā kāpšana ir nopietns izaicinājums ne tikai ķermenim, bet arī prātam. Nostaigāt pa to šķautni uz esības robežas ne katram ir pieņemami un ne ikvienam ir dots. Honolds ir viens no šā brīža labākajiem atlētiem – klinšu kāpējiem," atzīst alpīnisma instruktors.

Tiesa, būtībā nopietna līmeņa klinšu kāpšanas maršrutā riski ir ļoti līdzīgi: ja esi spiests iziet virs drošības nostiprinājuma vairāk par 15 metriem, kritiena dziļums var pārsniegt 30 un vairāk metrus – iespējas izdzīvot nav lielas. Ar šo prātā arī jākāpj pa tām kilometrīgajām sienām, stāsta pieredzējušais kāpējs.

Viņš pats ir kāpis tehniski sarežģītas, kilometriem augstas sienas, kādas tikai retajam ir pa spēkam. Bijis arī kalnos, kur kāpis Honolds – Marokā, Porteročiko klintīs Meksikā. Un reizi pa reizei, darba vajadzībām kāpj solo 100–200 metru augstumā. Pēdējais bijis skaists leduskritums 120 metru augstumā.

Klinšu kāpšana un alpīnisms attīsta raksturu gan no fiziskās, gan no psiholoģiskās puses, ne velti daudzviet pasaulē šā sporta veida iemaņu apguve ir iekļauta skolu un pat problemātisko pusaudžu rehabilitācijas programmās. Proti, tas ir labs veids, kā cilvēks gūst adrenalīnu un tādēļ nemeklē to ar likumu neatļautās nodarbēs.

Arī Latvijā jauniešiem ir milzīga vēlme kāpt, tie ir visaizrautīgākie un mērķtiecīgākie skolnieki, taču diemžēl mūsu valstī sāk zust iepriekšējo desmitgažu laikā attīstītās alpīnisma tradīcijas, atzīst pieredzējušais alpīnisma instruktors. Svarīgs aspekts ir arī kāpēju finansiālās iespējas, kaut vai tādēļ, ka mūsu reģiona reljefs padara jau tā finanšietilpīgo alpīnismu un klinšu kāpšanu vēl dārgāku.

Latvijā ar alpīnismu dažādos līmeņos, sākot ar bolderingu līdz pat nopietnai kāpšanai, aizraujas aptuveni 2000 cilvēku. Tostarp aptuveni 100 darbojas pietiekami nopietnā līmenī, savukārt pasaules klases kāpēji ir saskaitāmi uz abu roku pirkstiem.

"Kāds ar klinšu kāpšanu vai alpīnismu apliecina savas varēšanas robežu, cits – meklē savas dzīves piepildījumu, vēl kāds uzsver savas izvēles brīvību. Mēs esam dažādi. Neparasti un interesanti," secina eksperts.