KAULU AUDZĒJI
var būt labdabīgi un ļaundabīgi. Cēloņi: embrionālās attīstības traucējumi (kaulu audzēji nereti sastopami bērniem), arī traumas (sevišķi atkārtota traumēšana) un daži arodfaktori (it īpaši kontakts ar jonizējošo starojumu). Labdabīgie kaulu audzēji biežāk veidojas no pašiem kaulaudiem (osteoma, kaulu cistas un t.s. milzu šūnu audzēji), skrimšļaudiem (hondromas), saistaudiem (miksomas, fibromas) vai arī no citiem kaulu struktūrelementiem - taukaudiem, nervaudiem un asinsvadiem. Morfoloģiski un pēc izcelsmes labdabīgiem kaulu audzējiem tuvi ir arī daži kaulu attīstības traucējumi, piem., fibrozā kaulu displāzija, kaulu hondromatoze (Oljē slimība), deformējošā osteoze (Pedžeta slimība). Ļaundabīgie kaulu audzēji arī var veidoties no dažādiem kaulu elementiem. Kaulu sarkoma sastopama samērā reti. Biežāk tā skar ceļa locītavas, augšstilba, augšdelma un iegurņa kaulus, ribas. Raksturīgākās pazīmes - attiecīgā kaula deformācija, kustību ierobežojumi, ja audzējs atrodas locītavas tuvumā; var būt arī sāpes, sevišķi naktī. īpaša vieta pārējo kaulu audzēju vidū ir mielomai, kas sākas kaula smadzenēs un var būt lokalizēta vai izplatīta. Kaulu audzējus parasti diagnosticē rentgenoloģiski, reizēm nepieciešama slimā kaula punkcija. Visbiežāk kaulu audzējus ārstē ķirurģiski - no saudzējošām, nelielām operācijām, kas neietekmē attiecīgā locekļa funkciju, līdz plašām operācijām; reizēm jāizdara amputācija. Staru terapiju lieto samērā reti, jo kaulu audzēji pret radiāciju ir visai izturīgi. Dažreiz ķirurģisko ārstēšanu kombinē ar ķīmijterapiju. Profilakse. Radikāli jāārstē hroniskas kaulu slimības, arī labdabīgie kaulu audzēji, jānovērš kaitīgie arodfaktori.
