Raksta autore: Kristīne Poiša, dermatoveneroloģe

Matu izkrišana ir normāla ikdienas izpausme, bet, kad tos kaudzēm sākam pamanīt uz spilvena, dušā vai pēc matu ķemmēšanas, tad tas var šķist diezgan biedējoši. Varbūt izklausīsies daudz, taču vidēji cilvēkam dienā izkrīt 50–100 mati un tas ir pilnīgi normāls process.

Mata dzīves cikls

Dzimšanas brīdī mums katram skalpa rajonā atrodas apmēram 100 000–150 000 matu folikulu, kuros visas dzīves laikā nemitīgi notiek jaunu matu attīstība, augšana un izkrišana. Mata cikla regulācija nenotiek sinhroni, katrs atsevišķs mata folikuls nepārtraukti cikliski iziet cauri trim fāzēm – augšanas (anagēnai), atpūtas (katagēnai) un izkrišanas (telogēnai) fāzei. Apmēram 80–90% matu uz mūsu galvas visu laiku ir augšanas fāzē, kura ilgst vidēji divus līdz sešus gadus, pēc tam iestājas atpūtas fāze, kad mata augšana pamazām apstājas (2%), un izkrišanas fāzē atrodas apmēram 10–15% matu, kad mats vēl turas galvas ādā, bet nav vairs apasiņots un savietots ar apkārtējām šūnām, un divu līdz četru mēnešu laikā izkrīt. Pēc tam katrā folikulā veidojas atkal jauns mats ar jaunu ciklu.

Matu izkrišanas jeb alopēcijas iemesli var būt ļoti dažādi. To parasti iedala nerētojošās alopēcijās, kad mata izkrišanas vietā ir saglabāta folikulārā atvere un ir cerība, ka mats šajā vietā vēl kādreiz ataugs. Taču rētojošām alopēcijām matu folikulārās atveres klāj rētaudi, kur mats vairs nekad neataugs, bet, laikus vēršoties pie trihologa – matu speciālista, šo procesu var ierobežot vai apturēt.

Nerētojošās alopēcijas

Androgēnā alopēcija

Androgēnā alopēcija ir visbiežākais matu izkrišanas iemesls gan sievietēm, gan vīriešiem. Parasti matu izkrišana notiek diezgan pakāpeniski, vairāku mēnešu un gadu laikā, bet nereti var būt arī akūta. Parasti cilvēks kādā brīdī pamana, ka mati kļuvuši plānāki un caur tiem var labi saskatīt galvas ādu. Androgēna alopēcija var sākties jau pusaudžu gados, bet risks pieaug ar gadiem. Vairāk nekā 50% vīriešu 50 gadu vecumā ir vērojama jau dažādu pakāpju androgēnā matu izkrišana, sievietēm biežāk tā sākas ar menopauzes iestāšanos. Šī matu izkrišana ir saistīta ar mantotu ģenētisku matu folikulu jutību uz dihidrotestosteronu. Matu folikulos, kas ir jutīgi uz šo hormonu, mata stiebri sāk samazināties diametrā, līdz izkrīt pavisam. Vizuāli vīriešiem tas izpaužas kā matu miniaturizācija priekšējā (frontālā) un pakauša (vertex) zonā, bet sievietēm visbiežāk pa matu viduslīniju.

Laikus sākot ārstēt šo alopēciju ar dažādiem lokāliem un iekšķīgi lietojamiem medikamentiem, kā arī dažādām papildu ārstēšanas metodēm, var diezgan veiksmīgi aizkavēt vai pat atjaunot iepriekšējo matu biezumu, grūtāk to izdarīt progresējošās stadijās. Matu transplantācija arī ir viena no matu atjaunošanas metodēm. Jāatcerās tikai, ka androgēnas alopēcijas ārstēšana ir mūža garumā, to pārtraucot, mati atkal pakāpeniski sāks izkrist.

Telogēnā matu izkrišana

Kā jau iepriekš tika minēts, telogēnā fāze ir matu izkrišanas fāze. Šī arī ir viena no nerētojošām alopēcijām, kuras iemesls ir izjauktas proporcijas starp augšanas un izkrišanas fāzi – saīsināta augšanas un pagarināta izkrišanas fāze vai pagarināta augšanas un tai sekojoša strauja, vairāku matu kopā izkrišanas fāzes sākšanās un citas variācijas. Biežāk tā norisinās akūti, bet var būt arī hroniska. Akūtajā fāzē cilvēks visbiežāk sūdzas par pastiprinātu, redzamu matu izkrišanu, gan ķemmējot matus, gan mazgājot, gan arī vienkārši viegli pavelkot kādu matu šķipsnu. Biežākie iemesli straujai matu izkrišanai ir, piemēram, pēcdzemdību periods – hormonu ietekmē grūtniecības laikā pagarinās augšanas fāze, bet tūlīt pēc dzemdībām, kad daudzu hormonu, tostarp estrogēna un progesterona, līmenis sievietes organismā strauji krīt, mats reaģē uz šīm pārmaiņām, un var sākties pastiprināta matu izkrišana trīs līdz sešu mēnešu, pat gada garumā. Mats ļoti jutīgi reaģē uz dažām pārmaiņām organismā, tāpēc telogēnai matu izkrišanai cēlonis var būt arī:

• stress,
• akūta vai hroniska saslimšana,
• nesabalansēts uzturs,
• diētas ar strauju svara zudumu vai gaļas neiekļaušana uzturā,
• medikamentu lietošana, pārtraukšana vai nomaiņa uz kādu citu medikamentu,
• saules apdegums galvas ādā,
• zems dzelzs, feritīna (dzelzs rezervju) līmenis,
• dažādas endokrīnās sistēmas izmaiņas,
• iekaisīgas galvas ādas slimības, kā seborejisks dermatīts.

Lai gan bieži provocējošo faktoru tā arī neizdodas atrast, jāpiebilst, ka matu izkrišana var sākties tikai trīs mēnešus pēc provocējošā faktora ietekmes. Parasti telogēna matu izkrišana ir pārejoša, taču, ja ilgstoši netiek novērsts kāds izraisītājfaktors, tad izkrišana var hroniskā veidā turpināties ilgi. Galvenais ārsta trihologa uzdevums ir rūpīgi noskaidrot anamnēzi – kā un kad matu izkrišana sākusies un tamlīdzīgi – un veikt dažādus izmeklējumus, lai atrastu un novērstu slimības cēloni. Ārstēšana šajā gadījumā nav nepieciešama, bet var nozīmēt dažādu vitamīnu, mikroelementu, aminoskābju kompleksu lietošanu, kas dotu impulsu jaunu matu augšanai.

Alopecia areata

Ne tik bieža kā divas iepriekš minētās, taču arī nereti sastopama ir perēkļveidīgā matu izkrišana jeb alopecia areata. Epidemioloģiskie dati rāda, ka pasaulē tā var skart vidēji vienu no 1000 iedzīvotājiem.

Alopecia areata ir autoimūna slimība, tas nozīmē, ka organisms pats uzbrūk saviem matu folikuliem un nomāc vai aptur matu augšanu, un tā parasti ir saistīta ar neprognozējamu matu izkrišanu. Mehānismi, kas izraisa perēkļveidīgu matu izkrišanu, nav īsti līdz galam izprasti, bet nozīme ir arī ģenētiskai predispzīcijai. Klīniski tā var izpausties tikai ar vienu apaļu perēkli galvas ādā, kurā pilnīgi nav matu, parasti bez citām iekaisuma pazīmēm – apsārtumu, ādas zvīņošanos u. tml., bet perēkļi var arī strauji progresēt līdz pat pilnīgam matu zudumam uz visa ķermeņa. Ļoti retos gadījumos alopēcija var nebūt perēkļveidīga, bet difūzi pa visu galvu. Tādos gadījumos to ir diezgan grūti atšķirt no citām nerētojošām alopēcijām. Sliktāka prognoze ir gadījumos, ja:

•  alopēcija ir sākusies bērnībā,
•  bez galvas matainās daļas iesaistās arī uzacis un pārējais ķermeņa apmatojums,
•  slimības ilgums ir vairāk nekā gads,
•  ģimenē bijis kāds saslimšanas gadījums,
•  ir arī nagu bojājums.

Slimības provocējoši faktori, kas var būt kā palaidējmehānismi, var būt dažādas infekcijas slimības, medikamenti, vakcīnas. Nereti tas var būt arī spēcīgs emocionāls stress, arī bērnībā emocionāla traumatiska pieredze var būt saistīta ar alopēcijas attīstību pieaugušā vecumā.

Lai gan līdz 50% gadījumu perēkļi aizaug paši no sevis gada laikā, lielākā daļa atkārtojas mēnešus vai gadus pēc remisijas. Terapijā tiek izmantoti dažādi lokālie, ādā injicējami un sitstēmiskie medikamenti, taču reakcija uz ārstēšanu ir ļoti atšķirīga. Tikai daži, labi izstrādāti klīniskie pētījumi ir novērtējuši medikamentu efektivitāti.

Rētojošās alopēcijas

Rētojošās alopēcijas ir krietni retāk sastopamas. Rētu veidošanos parasti izraisa iekaisums, kura rezultātā tiek iznīcināts mata folikuls un rodas neatgriezeniska matu izkrišana. Skartajos galvas ādas rajonos parasti nav biezas, lielas rētas, kā var izklausīties, – galvas āda drīzāk ir gluda, var būt neiela iekaisuma pazīmes vai arī āda šajās vietās ir apsārtusi, zvīņojas, ir palielināta vai samazināta ādas pigmentācija vai ar strutainu iekaisumu. Šādos gadījumos ir svarīgi slimību ārstēt agrīni, un ārstēšana ir specifiska atkarībā no diagnozes.

Diagnostika

Matu slimību diagnostikā tiek izmantota trihoskopija – tāpat kā pārbaudot veidojumus uz ādas ar dermatoskopu, var pārbaudīt arī matu stāvokli un izvērtēt redzamos specifiskos parametrus un pazīmes, kuras raksturīgas dažādām matu slimībām. Tiek veikti arī dažādi laboratoriski izmeklējumi, ādas biopsija un trihogramma, ja nepieciešams. Dodoties pie ārsta trihologa, būtu svarīgi matus nemazgāt un neķemmēt 24 stundas, lai varētu labāk novērtēt matu izkrišanas intensitāti.

Raksta avots: www.arsts.lv