IZGULĒJUMS
mīksto audu (ādas un zemādas) atmirums jeb nekroze, kuras cēlonis ir pastāvīga spiediena radīti asinsrites traucējumi. Visbiežāk izgulējums attīstās veciem, novājējušiem slimniekiem, piem., ja smagas slimības vai traumas gadījumā ilgi jāguļ nekustīgi. Izgulējums var rasties arī slimniekiem, kam nervu sistēmas bojājumu dēļ traucēta audu barošanās, kā arī pēcoperācijas periodā, kad sakarā ar sāpēm slimniekiem ilgstoši jāguļ, nemainot pozu. Dažreiz izgulējums rodas vietās, kur cieši spiež šina vai ģipša pārsējs. Izgulējuma rašanos veicina nelīdzena gultas virsma, palaga krokas, nelīdzeni pārsēji. Izgulējuma vietā āda kļūst bāla vai apsarkst, parādās tumšs plankums, kas pēc tam kļūst brūns vai melns, nejūtīgs; pēc atmirušās ādas nolobīšanās izveidojas čūla. Ja izgulējumā iekļūst infekcija, čūla sastruto vai rodas dziļāks sastrutojums - flegmona. Ārstēšana. Čūlu dzīšanu sekmē apstarošana ar kvarca lampu; lieto dažādus antiseptiskus līdzekļus (kompreses un ziedes), Višņevska ziedi. Sastrutojumus atver; ja nepieciešams, atmirušos audus izgriež. Profilakse. Rūpīgi jākopj āda - 1 - 2 reizes dienā jānoberzē ar spirtu, odekolonu vai degvīna un etiķa maisījumu (2 daļas degvīna, 1 daļa etiķa); vietas, kurās varētu rasties izgulējums, jāiepūderē ar talku vai jāietauko (tikai ne vienlaikus). Bieži jāmaina slimnieka stāvoklis (ja tas iespējams); jālieto gumijas riņķi, piepūšami spilveni u.c. mīksti paliekamie.
