Zīdaiņiem līdz gada vecumam un senioriem virs 65 gadu vecuma saslimstība ar invazīvo pneimokoku infekciju ir visaugstākā, konstatēts nesenā pētījumā. 

To intervijā pastāstīja Rīgas Stradiņa universitātes doktorante, Sabiedrības veselības institūta pētniece un docētāja Larisa Savrasova, kura veica pētījumu par invazīvas pneimokoku slimības biežumu un ar to saistītajiem faktoriem, tendencēm, analizējot datus vienpadsmit gadu periodā.  

Invazīvā pneimokoku infekcija ir smags pneimokoku infekcijas stāvoklis, kurā Streptococcus pneumoniae baktērija ir identificēta cilvēka parasti sterilajos šķidrumos – biežāk asinīs un likvorā, bet tā var tikt identificēta arī pleiras, perikardiālajā, sinoviālajā un citos parasti sterilajos šķidrumos. Parasti visi pacienti ar invazīvo pneimokoku infekciju ir hospitalizēti, slimo smagi, un seniori ir tie, kam šī infekcija biežāk var beigties ar nāvi. Pētījuma dati liecina par nepieciešamību izvērtēt valsts apmaksātas vakcinācijas iespēju pret pneimokoku infekciju ne tikai bērniem, bet arī senioriem un pacientiem, kuri pieder pie noteiktām riska grupām, tajā skaitā ar noteiktām hroniskām slimībām.  

Kāds bija jūsu pētījuma mērķis, un ko jūs tieši pētījāt?  

Pētījuma mērķis bija noteikt invazīvas pneimokoku infekcijas saslimstības tendences, kā arī saprast invazīvās pneimokoku infekcijas izraisītāju – S.pneumoniae – serotipu dinamiku, arī jutību pret antimikrobiālajiem līdzekļiem un noskaidrot saistību starp invazīvo pneimokoku infekcijas pacientu letālu iznākumu un dažādiem riska faktoriem, piemēram, citām blakus slimībām. Pētījumā tika izmantoti Slimību profilakses un kontroles centra uzraudzības dati par visiem vienpadsmit gadu laikā reģistrētajiem invazīvo pneimokoku infekciju gadījumiem no 2012. gada līdz 2022. gadam. Invazīvo pneimokoku infekciju dati tika savienoti ar vairākām citām datu bāzēm: nāves cēloņu datubāzi, hronisko slimību reģistriem (tuberkulozes, HIV/AIDS, C hepatīta, onkoloģisko pacientu un diabēta pacientu reģistru datiem).  

Kāpēc tieši invazīvie pneimokoka gadījumi? 

Nebūt ne katra pneimokoka infekcija, bet tikai šī – invazīvā, kura arī ir smagākā stadija, – ir pakļauta reģistrācijai, ko nosaka arī likumdošana. Tas nozīmē, ka ārsts, kura pacientam tiek konstatēta invazīva pneimokoka infekcija, ziņo par šādu gadījumu Slimību profilakses un kontroles centra reģionālajam epidemiologam. Turklāt arī laboratorijas speciālisti, identificējot S.pneumoniae parasti sterilajā pacientu materiālā, saskaņā ar normatīviem, ziņo par laboratoriski konstatēto infekcijas slimību izraisītāju.  

Kādus būtiskākos datus un faktus jūs atklājāt?  

Sastapām vairākas interesantas atziņas par invazīvas pneimokoka infekcijas saslimstības tendencēm. Neskatoties uz svārstībām, dati liecina par mērenu ilgtermiņa saslimstības pieaugumu tendenci. Vīriešiem saslimstība ir augstāka visās vecuma grupās – gan zīdaiņiem, gan senioriem, gan arī vecumā no 18 līdz 64 gadiem. Visaugstākā incidence jeb saslimstība ar invazīvo pneimokoku slimību tika konstatēta divās izteikti jūtīgās vecuma grupās – zīdaiņiem līdz gada vecumam un senioriem virs 65 gadiem. Šāds bimodāls incidences sadalījums ir ļoti bieži sastopams globālajā līmenī, tostarp Eiropas valstīs, un Latvija šajā ziņā nav unikāla.  

Pētījuma laikā tika identificēti 55 dažādi S.pneumoniae baktērijas serotipi, un no tiem tikai 18% ietilpst PCV10 vakcīnā, kura pētījuma periodā tika iekļauta bērnu imunizācijas kalendārā zīdaiņu līdz gada vecuma (divos mēnešos un četros mēnešos) un bērnu (no 12 līdz 15 mēnešu) vakcinācijai. Patlaban, kopš 2024. gada, bērnu vakcinācijai, saskaņā ar imunizācijas kalendāru, tiek izmantota jau cita vakcīna – PCV15. Pētītajā periodā visbiežāk tika konstatēti 3. un 19A. serotipi, kuri arī bija dominējošie pieaugušajiem, ieskaitot seniorus. Pacientiem ar invazīvu pneimokoku slimību, kuriem tika konstatēts letāls iznākums, biežāk tika konstatēti S.pneumoniae 3., 4. un 8. serotipi. Ar letālajiem iznākumiem saistītie trīs minētie serotipi tika atrasti 41% ar invazīvo pneimokoku slimību mirušo pacientu, kā arī 3. serotips tika atklāts pētījuma periodā vienīgajam bērnam, kuram tika diagnosticēta invazīvā pneimokoku infekcija ar letālo iznākumu.  

Pētot invazīvas pneimokoku infekcijas letāla iznākuma saistību ar blakus saslimšanām, tika konstatēts, ka visaugstākā letalitāte tika konstatēta inazīvas pneimokoku slimības pacientiem ar cukura diabētu – 40%, ar onkoloģiskām blakusdiagnozēm – 39,6%. Savukārt kopējā letalitāte pētāmajā laika periodā pacientiem ar invazīvo pneimokoku bija 34,4%. Turklāt tika konstatētas statistiski nozīmīgi augstāka invazīvas pneimokoka infekcijas letāla iznākuma varbūtība pacientiem vecumā no 65 gadiem un tādiem invazīvas pneimokoka infekcijas pacientiem, kuriem tika noteikti PCV13 vakcīnas sastāvā esošie S.pneumoniae serotipi, kuri nav PCV10 vakcīnas sastāvā.   

Kā šis atšķiras no līdzīgiem pētījumiem citās Eiropas valstīs?

Šajā gadījumā  atbilstošāk ir runāt nevis par atšķirībām, bet gan par līdzībām. Atšķirības vairāk saistītas ar atšķirīgu serotipu izplatību un ar to, kādas vakcīnas tiek izmantotas konkrētās valsts imunizācijas programmā (piem., PCV10, PCV13, PCV15 vai PCV20), kas nosaka, cik plašu serotipu klāstu vakcīnas aptver. Kopumā mūsu rezultāti ir līdzīgi novērojumiem, kas iegūti citās Eiropas valstīs. Mēs redzam līdzīgas tendences serotipu aizvietošanā pēc vakcīnu ieviešanas imunizācijas programmās, proti, vakcīnā iekļauto serotipu cirkulācijas samazināšanos un vakcīnā neiekļauto serotipu īpatsvara pieaugumu.  

Kā pētījuma rezultāti var palīdzēt mūsu lēmējiem, politikas veidotājiem, lai uzlabotu veselības aprūpes rezultātus? 

Klasiski zinātniskos pētījumos iegūtās atziņas dod iespēju pieņemt uz pierādījumiem balstītus lēmumus veselības aprūpē. Arī šis pētījums nav izņēmums, jo tajā apkopotie dati, rezultāti, secinājumi ļauj pamatoti lemt par invazīvās pneimokoku infekcijas radītā sloga mazināšanu. Tika veikta daudzpusīga uzraudzības datu analīze, kā arī izvērtēšana letalitātes saistībai ar blakusslimību, vecuma un citiem riska faktoriem. Tas palīdz labāk identificēt visvairāk apdraudētas pacientu grupas. Piemēram, pētījuma rezultāti mums sniedz pārliecinošu pamatojumu Latvijas nesenajam lēmumam bērnu imunizācijā pāriet uz plašāka spektra vakcīnu pret pneimokoku infekciju – PVC15, kā arī izvērtēt iespējas nodrošināt valsts apmaksātu vakcināciju pret pneimokoku infekciju senioriem un noteiktām riska grupām.  

Un ja par to, kas vēl mums nav ieviests… 

Pētījuma rezultāti akcentē nepieciešamību izstrādāt un ieviest vakcinācijas stratēģijas pieaugušo grupās, īpaši senioriem un pacientiem ar noteiktām hroniskām slimībām, kuru vidū letalitāte bija visaugstākā. Pētījumā iegūtos datus var izmantot, piemēram, papildinot onkoloģijas plānu, pamatojot vakcinācijas pret pneimokoku infekciju iekļaušanu tajā. Valsts apmaksātas vakcīnas pret pneimokoku infekciju nodrošināšana senioriem, līdzīgi kā vakcinācija pret sezonālo gripu, ir  mērķtiecīgs un uz pierādījumiem balstīts solis pacientu primāras aprūpes uzlabošanā. Patlaban Latvijā jau ir izstrādātas vakcinācijas rekomendācijas pieaugušajiem, kas noklāj gan veselu pieaugušo, gan riska grupu imunizāciju, tostarp arī vakcināciju pret pneimokoku infekciju. Tomēr valsts apmaksāta vakcinācija pret pneimokoku infekciju imunizācijas programmas ietvaros patlaban ir pieejama tikai bērniem, bet riska grupām un senioriem tāda vēl nav nodrošināta. 

Bet ko var darīt, kamēr valdība nav atradusi tam līdzekļus? 

Pat ja šobrīd nav pieejami finanšu līdzekļi pieaugušo un riska grupām piederošo personu vakcinācijas kompensēšanai, daudz ko var darīt jau tagad. Pirmkārt, ir būtiski turpināt izglītot veselības aprūpes speciālistus, iedrošinot viņus ikdienas praksē izvērtēt, vai pacients pieder kādai riska grupai, vai ir sasniedzis vecumu, kad ir ieteicama kārtējā imunizācija, un atgādināt par vakcinācijas nepieciešamību. Vakcinācijas rekomendācijas pieaugušajiem un riska grupu pacientiem ir pieejamas Slimību profilakses un kontroles centra tīmekļvietnē, un ārstiem būtu aktīvi tās jāizmanto ikdienas darbā. 

Otrkārt, mums ir jāinformē iedzīvotāji par vakcinācijas iespējām neatkarīgi no tā, vai konkrētā vakcīna ir vai nav kompensēta no valsts budžeta līdzekļiem. Izpratnes veidošana par vakcinācijas nozīmi veicinās arī pašiniciatīvu, īpaši riska grupu pacientu vidū. 

Treškārt, ir svarīgi arī turpmāk sistemātiski pētīt invazīvās pneimokoku infekcijas saslimstības tendences, S.pneumoniae serotipu izmaiņas invazīvo pneimokoku infekcijas gadījumos un antimikrobiālās jutības tendences. Tas ļautu laikus pamanīt serotipu aizvietošanas tendences, kā arī plānot antimikrobiālās rezistences ierobežošanas pasākumus. Vienlaikus jāapzinās, ka ar pašreizējas uzraudzības sistēmas ierobežojumiem ne visi invazīvās pneimokoku infekcijas gadījumi tiek paziņoti, kas rada priekšstatu par salīdzinoši zemu saslimstību, kā arī netiek aptverti neinvazīvie pneimokoku infekcijas gadījumi. Tādēļ ir ierobežotas iespējas pilnvērtīgi izvērtēt S.pneumoniae serotipu cirkulāciju pacientiem ar pneimokoku infekciju.