INKUBĀCIJAS PERIODS
laika posms no infekcijas slimības ierosinātāja iekļūšanas organismā līdz slimības sākumam (pirmajām klīniskām pazīmēm). Inficēšanās brīdī slimības ierosinātājs, iekļuvis cilvēka organismā, vēl neizraisa saslimšanu. Vajadzīgs zināms laiks, kurā tas pielāgojas organisma iekšējai videi, intensīvi vairojas, izstrādā fermentus, reizēm arī toksīnus, kas tam palīdz pārvarēt organisma aizsargbarjeras, iekļūt dziļāk guļošajos audos un izplatīties pa organismu. Cilvēka organisms savukārt reaģē uz inficēšanos, mobilizējot visus aizsarglīdzekļus, kas var likvidēt ierosinātāju, - palielinās leikocītu fagocitārā aktivitāte (leikocīti uzņem sevī mikroorganismus; (skatīt fagocitoze), aktivējas fermenti, kas noārda mikroorganismus. Inkubācijas perioda sākumā, kad ierosinātājs ieslēgts audos, cilvēks nevar būt infekcijas avots. Inkubācijas perioda beigās, kad ierosinātājs audos savairojies un izraisījis to bojāeju, tas kopā ar bojā gājušajiem audiem izdalās apkārtējā vidē un cilvēks kļūst par infekcijas avotu. Inkubācijas perioda beigās no organisma izdalās, piem., difterijas, gripas, masalu, meningokoku infekcijas, vēdertīfa u.c. slimību ierosinātāji. Dažādām infekcijas slimībām inkubācijas perioda garums ir dažāds; tas atkarīgs no ierosinātāja attīstības procesa organismā, kā arī no organisma reakcijas īpatnībām. Zinot inkubācijas perioda garumu, epidēmijas perēklī vieglāk atklāt infekcijas avotu. Ar saslimušo saskarē bijušās personas medicīniski novērojamas visu garāko inkubācijas periodu. Ja šajā laikā jaunu saslimšanas gadījumu nav, visi pretepidēmijas pasākumi izdarīti pareizi - infekcijas izplatīšanās ir novērsta. Tab.
