IMUNITĀTE
organisma neuzņēmība pret noteiktu infekcijas slimības ierosinātāja mikroorganismu, toksīnu, indi vai cita rakstura antigēnu, kas satur svešu ģenētisko informāciju. Pēc izcelsmes izšķir iedzimto un iegūto imunitāti. Iedzimtā (nespecifiskā, sugas) imunitāte saistīta ar iedzimtām bioloģiskām organisma īpatnībām, piem., cilvēka imunitāte pret cūku mēri, dzīvnieku imunitāte pret gonoreju. Iedzimtā imunitāte ir ļoti stabils imunitātes veids. Dažreiz to iespējams mākslīgi pavājināt. Atsevišķiem vienas sugas indivīdiem pret vienu un to pašu slimību var būt dažāda izturība (imunitātes individuālās īpatnības). Iegūtā (specifiskā) imunitāte rodas organisma mūža gaitā. Pēcnācējiem tā
neiedzimst. Iegūto imunitāti izveido tikai pietiekami izturīgi organismi, jo tie pirmajā saskarē ar infekciju neiet bojā, bet infekcijas ietekmē sāk izveidot atbilstošus aizsargmehānismus. Par imunitātes izveidošanos iespējams spriest tikai atkārtotā saskarē ar to pašu slimības ierosinātāju; imūns organisms slimo vieglā formā vai nesaslimst nemaz. Iegūto imunitāti iedala dabiski iegūtajā un mākslīgi iegūtajā. Abas šīs formas var būt aktīvas vai pasīvas. Dabiski iegūtā aktīvā imunitāte izveidojas, ja pārciesta kāda infekcijas slimība. Šāda imunitāte var būt īslaicīga, bet var saglabāties arī ilgstoši, dažreiz pat visu mūžu, piem., ar bakām, masalām, poliomielītu cilvēks parasti otrreiz neslimo. Dabiski iegūtā pasīvā imunitāte ir jaundzimušiem un zīdaiņiem pirmajos mēnešos. Ja māte ir pārcietusi masalas, poliomielītu vai kādu citu infekcijas slimību, pēc kuras izveidojas imunitāte, ar šīm slimībām pirmajos mēnešos pēc piedzimšanas nesaslimst arī bērns - viņš saņēmis no mātes caur placentu pietiekami daudz antivielu. Mākslīgi iegūto aktīvo imunitāti panāk, ievadot organismā vakcīnas, kas satur attiecīgi apstrādātus slimības ierosinātājus - antigēnus. To ietekmē organismā izveidojas antivielas. Mākslīgi iegūto pasīvo imunitāti rada, ievadot organismā asins serumus, kas satur jau gatavas citā organismā izstrādātas antivielas (skatīt arī imunizācija). Ja imūna organisma asins serumā konstatējamas specifiskas antivielas, runā par humorālo imunitāti, bet, ja to nav vai tās ir ļoti niecīgā daudzumā, - par сeluāro imunitāti. Abi šie imunitātes veidi viens otru papildina, un tos "ieslēdz" un vada mazie limfocīti. Šiem limfocītiem piemīt imunoloģiskā atmiņa jeb spēja pazīt "svešu". Atkarībā no iekļuvušā mikroorganisma vai svešās vielas dabas tie informē citus attiecīgos limfocītus par nepieciešamību sākt dalīties un radīt plazmas šūnas, kas sintezē antivielas (vēdertīfa un difterijas gadījumā), vai arī izdalīt aktīvas vielas, kuras sekmē fagocitozi (tuberkulozes un listeriozes gadījumā) vai citas bioloģiskas funkcijas. Pēdējā laikā pētī celulārās imunitātes nozīmi audu un orgānu transplantācijā, kā arī organisma pašaizsardzībā pret audzējiem. Arī imunitāte, tāpat kā alerģija, ir organisma pārskaņojums, kas parādās pastiprinātā reaktivitātē. Imunitāte vienmēr ir organismam labvēlīga norise. Tās izveidošana svarīga infekciju slimību apkarošanā. Imunitāti ierosina vai uztur ar vakcināciju.
