IEROSINĀMĪBA
dzīvās matērijas īpašība, kas raksturo tās spējas atbildēt uz ārējās vides kairinājumiem, pāriet no fizioloģiska miera stāvokļa ierosas jeb darba stāvoklī. Ierosināmības pamatā ir šūnas membrānas elektrofizioloģiskās īpašības: fizioloģiskā miera stāvoklī starp membrānas ārējo un iekšējo
virsmu pastāv 70 - 90 mV liela elektrisko potenciālu starpība, t.s. miera potenciāls, kam ir stingri noteikta polaritāte - membrānas ārējā virsma attiecībā pret iekšējo vienmēr ir pozitīvi lādēta. Šūnas miera potenciāls nodrošina tai pastāvīgu gatavību atbildēt uz fizikāli ķīmiskiem kairinājumiem ar ierosu - tā izpaužas membrānas potenciāla specifiskā maiņā, ko dēvē par depolarizāciju. Tiklīdz šūnas miera potenciāls vielmaiņas un enerģijas maiņas traucējumu dēļ strauji samazinās vai izzūd, šūna savu spēju ierosināties zaudē. Liela nozīme medicīnā ir nervu un muskuļu ierosināmības noteikšanai dažādās slimībās. Visbiežāk to dara, nosakot t.s. hronaksiju, t.i., mazāko laika sprīdi, kas nepieciešams, lai, kairinot audus ar divkāršu reobāzi, radītu tajos ierosas procesu. (Reobāze jeb kairinājuma slieksnis ir vismazākais elektriskais kairinājums, kas var izraisīt ierosu.)
