IEKAISUMS
organisma tipiska reakcija uz audu bojājumu galvenokārt ar lokālām pārmaiņām. Iekaisums nodrošina organisma aizsardzību, taču, pārmērīgi pastiprinoties, šī aizsargreakcija var pāriet savā pretstatā - kļūt kaitīga. Iekaisuma pazīmes ir sārtums, pietūkums (tūska), karstums, sāpes un funkciju traucējumi. Iekaisuma apvidū rodas audu bojājumi, asinsrites pārmaiņas līdz ar eksudāta un leikocītu infiltrāta veidošanos, vielmaiņas pārmaiņas, saistaudu reakcija. Atkarībā no eksudāta veida iekaisums var būt serozs jeb katarāls, strutojošs, hemorāģisks un fibrinozs. Primārais audu bojājums rodas kaitīga aģenta (mehāniskas traumas, infekcija, ķīmisko vielu) tiešā iedarbībā. Sekundāri mainās arī apkārtējās šūnas, un bojājums paplašinās. Asinsrite iekaisuma centrā palēninās, un rodas venozs sastrēgums, kas veicina eksudāta rašanos. Leikocīti pāriet no asinsvadiem audos. Iekaisuma perifērijā asinsrite paātrinās. Vielmaiņa ir pastiprināta, pārsvarā ir noārdīšanās procesi, kas gan nenoris līdz galam. Uzkrājas nepilnīgi oksidētie, skābie vielmaiņas starpprodukti (pienskābe u.c.) - rodas vietēja acidoze. Eksudāta radītais receptoru mehāniskais kairinājums (spiediens) līdz ar ķīmisko kairinājumu (skābes) izraisa sāpes. Rodas funkciju traucējumi. Tūlīt pēc bojājuma iekaisuma vietā sākas pretējs process - atgriešanās sākotnējā stāvoklī. Noteicošā šajā procesā ir saistaudu reakcija. Vispirms iekaisuma perēklis attīrās no bojā gājušo šūnu sastāvdaļām un baktērijām. Šajā procesā leikocīti veido valni ap bojājuma centru, sagremo svešās daļiņas (skatīt fagocitoze) vai paši iet bojā (skatīt strutas). Acidozei palielinoties, leikocītus aizstāj īpašas saistaudu šūnas. Baktērijas iznīcina arī palielinātais vides skābums. Ja audiem raksturīgās struktūras gājušas bojā, to vietā veidojas rēta.
