IEDVESMA
ārsta psihiska ietekme uz slimnieku vai slimnieku grupu ārstniecības nolūkā. Iedvesmojamība ir normāla psihes īpašība; stiprāka tā ir bērniem, nedaudz vājāka brieduma gados un samazinās lielā vecumā. Iedvesmojamība atkarīga arī no augstākās nervu darbības īpatnībām un slimnieka stāvokļa. Tā ir pastiprināta pārlieku jūtīgiem cilvēkiem, kā arī fizioloģiska noguruma stāvoklī un pēc pārciestām somatiskām slimībām ar tām sekojošu nervu sistēmas novājinājumu (astēniju). Iedvesmas pamatā ir iekšējo orgānu darbības atkarība no augstākās nervu darbības (galvas smadzeņu lielo pusložu garozas funkcijas). Iedvesmu var izdarīt hipnozes laikā, miegā, pēc miega līdzekļu vai narkotisko vielu ievadīšanas (narkohipnoze); pietiekami efektīva ir arī iedvesma nomodā (galvenokārt emocionāla pacēluma brīdī), kā arī pašiedvesma. Sekmīgā iedvesmas realizēšanā nozīmīga ir arī ārsta autoritāte, pareiza pieeja slimniekam, slimnieka psiholoģijas pazīšana. Iedvesmas elementi sastopami jebkurā ārstēšanas metodē - ārstēšanu vienmēr sekmē slimnieka pārliecība, ka viņš izveseļosies, ticība ārstam, viņa norādījumiem, kā arī to precīza izpilde. Visefektīvāk iespējams iedvest sajūtas par pārmaiņām vispārējā stāvoklī (labu pašsajūtu, miera sajūtu, labu garastāvokli utt.). Iedvesmu izmanto, ārstējot neirozes, dažas psihopātijas formas, narkomāniju u.c. slimības, kā arī gadījumos, kad nepieciešams mainīt slimnieka nepareizo attieksmi pret savu slimību, pret kādu tās izpausmi. Iedvesmu var lietot par atsevišķu metodi, tomēr biežāk tā iekļaujas kompleksā ārstēšanas kursā (kopā ar medikamentozo terapiju, fizioterapiju utt.). Īpaša ārstniecības metode ir pašiedvesma, kuras elementi ir pamatā dažām citām psihoterapijas metodēm, piem., autogēnajam treniņam. Ārstēšanu ar iedvesmu, tāpat kā citas ārstnieciskās metodes, organizē tikai ārsts. Dažkārt iedvesmai, galvenokārt pašiedvesmai, var būt arī negatīva ietekme, ja to izmanto nevietā vai nepareizi. Atsevišķi cilvēki reizēm paši sevi nepareizi iedvesmo, it kā viņi slimotu ar kādu smagu vai pat neārstējamu slimību, turklāt aplamās domas nereti ir grūti koriģējamas (skatīt arī hipohondrija). Domas par slimību var rasties pēc dažiem īslaicīgiem funkcionāliem traucējumiem, pēc kādām īstenībā nenozīmīgām sajūtām
organismā, pēc medicīnas literatūras lasīšanas, to neizprotot, pēc ārsta izteikuma nepareizas novērtēšanas, pēc sarunām par slimību ar nekompetentiem cilvēkiem (skatīt arī jatrogēnija). Šie nelabvēlīgie faktori kļūst jo ietekmīgi, ja iedarbojas uz novājinātu organismu. Pašiedvesma sekundāri tiešām var radīt funkcionālus traucējumus un nepatīkamas sajūtas (piem., ēstgribas traucējumus un bezmiegu cilvēkam, kas pārliecināts, ka viņam ir ļaundabīgs audzējs).
