HOLERA
akūta, sevišķi bīstama zarnu infekcijas slimība. Holera pazīstama sen; tā periodiski izplatās, aptverot daudzas valstis un izraisot lielu mirstību. No 1816. gada līdz 1925. gadam ir bijušas 6 holeras pandēmijas, kas aptvērušas Āziju, Eiropu, Āfriku, atsevišķas no tām arī Ameriku un Austrāliju. Kopš 1961. gada ir sākusies 7. holeras pandēmija, kas sakarā ar cilvēku migrāciju un īso ceļā pavadīto laiku izplatās aizvien jaunos pasaules rajonos. Holeru ierosina mikroorganisms holeras vibrions (Vibrio cholerae), kas labvēlīgos apstākļos augsnē, ūdenī un pārtikas produktos vai uz to virsmas var saglabāt dzīvotspēju 1 - 2 mēnešus. Zemā t° (piem., ledū) tas var saglabāties ilgstoši. Holeras vibrionu iznīcina vārīšana, saules stari, dezinficējoši līdzekļi; sevišķi ātri tas iet bojā skābā vidē. Saslimšanu, kas vērojama kopš 1961. gada, ierosina galvenokārt holeras vibriona bioloģiskais tips Eltoras vibrions (tā ierosinātu saslimšanu pirmo reizi reģistrēja Eltoras karantīnas nometnē Sinaja pussalā Ēģiptē 1906. gadā), kas no t.s. klasiskā holeras vibriona atšķiras ar mazāku patogenitāti, bet lielāku izturību ārējā vidē. Infekcijas avots ir slims cilvēks vai vibrionu nēsātājs (pārslimojušie var kādu laiku vēl izdalīt holeras vibrionu ārējā vidē vai arī kļūt par ilgstošiem nēsātājiem). Ierosinātājs izdalās no cilvēka organisma ar izkārnījumiem, vēmekļiem. Inficēšanās notiek, ierosinātajam nokļūstot gremošanas traktā ar inficētu ūdeni un pārtikas produktiem, Pārtikas produktus inficē galvenokārt cilvēks ar netīrām rokām, kā arī mušas. Visbiežāk ar holeru saslimst vasarā, bet var saslimt arī jebkurā citā gadalaikā. Iekļūstot tievās zarnas sārmainajā vidē, holeras ierosinātājs vairojas un izdala toksiskas vielas, kuras izraisa pārmaiņas zarnās un organisma
intoksikāciju. Sakarā ar biežu caureju cilvēks zaudē daudz šķidruma - rodas organisma dehidratācija (atūdeņošanās), kas rada smagus asinsrites un vielmaiņas traucējumus. Inkubācijas periods ilgst 1 - 5 dienas. Slimība sākas ar caureju, kas pakāpeniski kļūst biežāka, izkārnījumu daudzums palielinās. Ļoti drīz izkārnījumi zaudē parasto izskatu, tie kļūst līdzīgi rīsu novārījumam. Rodas nespēks. Vēlāk pievienojas vemšana. Smagos gadījumos ķermeņa t° kritās, sākas krampji, apziņas traucējumi. Ļoti raksturīgs ir holeras slimnieka izskats: sejas panti asi, acis iekritušas, balss neskanīga; āda zilgana, stipri krokaina. Ja slimniekam tiek laikus sniegta medicīniskā palīdzība, tas izveseļojas 5 - 20 dienās. Holeras klīniskā aina ir ļoti daudzveidīga: no ļoti vieglas slimības formas (1 - 2 reizes caureja, neliels nespēks) līdz ļoti smagai zibenīgai formai, kad slimnieks iet bojā pirmajās slimības stundās. Ārstē obligāti slimnīcā. Lai atjaunotos ūdens un minerālvielu maiņas līdzsvars, slimniekam lielā daudzumā ievada sāļu šķīdumus. Lieto arī antibiotikas, sirds līdzekļus. Ļoti svarīga nozīme ir pareizai slimnieka kopšanai. Profilakse. Viens no svarīgākajiem pasākumiem ir robežu sanitārā aizsardzība, slimnieku savlaicīga atklāšana un izolēšana; cilvēki, kas bijuši saskarē ar slimnieku, tiek pakļauti observācijai. Epidēmijas perēklī izdara rūpīgu dezinfekciju. Ja pastāv holeras izplatīšanās draudi, iedzīvotājus vakcinē. Liela nozīme ir pārtikas uzņēmumu un ūdensapgādes sanitārai kontrolei. Jāievēro personiskā higiēna. Uzturā nedrīkst lietot nevārītu ūdeni un pienu; augļi un dārzeņi jāmazgā tekošā ūdenī (to var mazliet paskābināt, piem., ar etiķi).
