HISTĒRIJA
īpaša psihopātijas vai neirozes forma, kam raksturīgi dažādi psihes, kustību sfēras, jušanas un veģetatīvo funkciju traucējumi. Pēc I. Pavlova atzinuma histērija attīstās tad, ja augstākajā nervu darbībā ierosas procesi ir pārsvarā pār kavēšanu, ja ir smadzeņu zemgarozas darbības pārsvars pār garozas darbību un vāja otrā signālsistēma salīdzinājumā ar pirmo. Garozas darbības vājums un pirmās signālsistēmas pārākums nosaka reakciju haotiskumu, motivācijas trūkumu, impulsivitāti. Histēriskajam raksturam (psihopātijas forma) piemīt emocionālās dzīves kaprīza nepastāvība, jūtu virspusējība un nenoturīgums, interešu seklums. Šo cilvēku griba nav spējīga izturēt ilgstošu sasprindzinājumu. Viņu rīcība ir pretrunīga, nepilnvērtības sajūta apvienojas ar centieniem pievērst sev uzmanību, iztēlot sevi par neparasti vērtīgiem cilvēkiem. Iedomāto viņi uzskata par reālo; slimajiem raksturīga ātri mainīga attieksme pret apkārtējo vidi, strauja simpātiju un antipātiju maiņa. Histērija neirozes formā sākas tūlīt pēc psihotraumas; parasti tā rodas uz histēriskā rakstura fona, bet ļoti spēcīgu kairinājumu ietekmē var rasties arī gluži līdzsvarotiem cilvēkiem. Biežākās šīs histērijas izpausmes ir lēkmes, kustību un veģetatīvo funkciju, kā arī uztveres un runas traucējumi. Histērijas lēkmes ir pēkšņas, parasti sākas tūlīt pēc psihotraumas un izpaužas skaļos smieklos, raudāšanā, kliegšanā, satrauktās kustībās, kā arī krišanā, kas ārēji var būt līdzīga epilepsijas lēkmei, bet parasti notiek bez kādiem miesas bojājumiem un bez traucējumiem pēclēkmes stāvoklī. Kustību traucējumi izpaužas parēzēs, paralīzēs (visbiežāk roku un kāju, retāk kakla un sejas muskuļu paralīze), stabilā locītavu nekustīgumā, nespējā izdarīt sarežģītas kustības, kā arī liekās, neapzinātās kustībās (hiperkinēzes). Jušanas traucējumiem raksturīgs nejutīgums vai arī pastiprināts jutīgums un sāpes. Šo traucējumu lokalizācija neatbilst anatomiskajām inervācijas zonām, bieži rodas vietās, kur agrāk bijis organisks bojājums (piem., sāpes jau sen sadzijušas rētas rajonā). Biežākie veģetatīvo funkciju traucējumi ir vemšana, elpas trūkums, sirdsklauves, dažādas sajūtas sirds apvidū, kuras līdzīgas stenokardijai, urinēšanas traucējumi (biežāk aizture) u.c. No uztveres traucējumiem parastākie ir redzes (ātra redzes nogurdināmība, redzes lauka sašaurināšanās, aklums) un dzirdes funkcionāli traucējumi. Var rasties stostīšanās vai pat pilnīgs runasspēju zudums. Reizēm novērojami arī histēriski psihiski traucējumi, pastiprinātas uzbudināmības vai nomāktības, nekustīguma un vienaldzības stāvokļi. Smagos gadījumos rodas arī apziņas aptumšošanās, kam pievienojas spilgtas redzes halucinācijas. Var rasties arī atmiņas traucējumi. Ārstēšanā izmanto psihoterapiju, darba terapiju, fizikālās terapijas procedūras, vajadzības gadījumā arī vieglus nomierinošus līdzekļus. Ārstēšana parasti ambulatoriska, slimniekam darbaspējas saglabājas. Profilakse. Pareiza audzināšana ģimenē, skolā, sabiedrības interešu attīstīšana.
