HIPERKINĒZE
gribai nepakļautas, liekas, pārmērīgas kustības, kas rodas organisku vai funkcionālu nervu sistēmas traucējumu dēļ. Hiperkinēze visbiežāk rodas galvas smadzeņu zemgarozas kodolu un garozas bojājuma gadījumā. Galvenie hiperkinēzes veidi ir horeja, atetoze, torsijas spazma, ballisms, rauste, mioklonija, trīce. Atetoze ir lēna, tārpveidīga spaidu kustība galvenokārt plaukstās, kājās un sejā. Plaukstās un pirkstos novērojamas toniskas spazmas, muskuļu saspringums. Abpusēja atetoze bērniem nereti ir piedzimta. Dažreiz atetoze pievienojas horejai (horeoatetoze). Torsijas spazma ir savdabīga atetoze, kam raksturīgs tas, ka iešanas laikā ķermenis griežas ap garenisko asi, tāpēc stipri traucēta staigāšana. Вallisms - spēcīga vēzienveida, lokveida hiperkinēze, visbiežāk rokā. Atšķirībā no horejas ballisms ir ritmiskāka un parasti vienpusēja hiperkinēze. Rauste ir ātra, stereotipiska atsevišķu muskuļu (visbiežāk sejas un kakla muskuļu) raustīšanās. Strauja hiperkinēze ir arī mioklonija. Tā ir tikai vienā muskulī vai muskuļu grupā, visbiežāk vidukļa un augšstilbu apvidū. Kloniski raustās muskuļi, bet tas nerada izteiktu ķermeņa daļas (locekļa) kustību efektu, t.i., lieku kustību. Hiperkinēzes gadījumā ārstē pamatslimību. Bez tam jārūpējas, lai slimnieks nesasistu locekļus, nekristu. Bērns, kam ir hiperkinēze, stingri jāuzrauga.
