HELMINTOZES
invāzijas slimības, ko ierosina plakantārpi un veltņtārpi (helminti). Helmintozes izplatība atkarīga no klimata, ģeogrāfiskajiem apstākļiem, faunas, iedzīvotāju nodarbošanās, vecuma, ieražām, kultūras līmeņa, apdzīvoto vietu sanitāriem apstākļiem. Parazītiskie tārpi var mitināties gandrīz visos augu, dzīvnieku un cilvēku audos un orgānos. Cilvēka organismā parazitē apmēram 160 dažādas parazītisko tārpu sugas, kas pieder pie sūcējtārpu (Trematoda), lenteņu (Cestoidea) un nematožu (Nematode) klasēm. Šo parazītu ierosinātās slimības sauc par trematodozēm, cestodozēm un nematodozēm. Katra parazītisko tārpu suga, nokļūstot cilvēka organismā, ierosina vairāk vai mazāk izteiktu slimību ar specifisku klīnisku ainu. Slimību apzīmē pēc attiecīgā ierosinātāja latīniskā nosaukuma, piem., cērmes (Ascaris lumbricoides) ierosina askaridozi, spalīši (Enterobius vermicularis) - enterobiozi, vērša lentenis (Taeniarhynchus saginatus) - teniarinhozi (skatīt tenidozes). Pēc dažādajiem parazītisko tārpu attīstības cikliem - ar starpsaimnieku vai bez tā - to ierosinātās cilvēku un dzīvnieku slimības iedala 2 grupās - ģeohelmintozēs un biohelmintozēs. Ģeohelmintožu ierosinātāji attīstās bez starpsaimnieka. Cilvēki invadējas ar augsnes, ūdens un dažādu priekšmetu starpniecību, kas notraipīti ar parazītu olām vai kāpuriem. Pie ģeohelmintožu ierosinātājiem pieder cērmes, matgalvji, spalīši, ankilostomas, strongiloīdi u.c; to ierosinātās slimības ir askaridoze, trihocefaloze, enterobioze, ankilostomidozes, strongiloidoze. Biohelmintožu ierosinātāji attīstās ar 1 vai vairākiem starpsaimniekiem. Definitīvais saimnieks (organisms, kurā parazīts sasniedz dzimumgatavību) invadējas, apēdot starpsaimnieka (organisma, kurā mitinās parazīts kāpurstadijā) audus vai orgānus. Daļa biohelmintožu ierosinātāju attīstās ar 2 saimnieku maiņu, piem., vērša lenteņa starpsaimnieks ir govs, bet definitīvais saimnieks - cilvēks. Daži parazītiskie tārpi, piem., platais (zivju) lentenis, attīstās ar 3 saimnieku maiņu. Definitīvais saimnieks ir cilvēks, pirmais starpsaimnieks - sīks vēzītis, otrais starpsaimnieks jeb papildsaimnieks - zivs, kas barojas ar šiem vēzīšiem. Sakarā ar helmintozes ekoloģiskajām atšķirībām ģeohelmintožu un biohelmintožu profilaktiskie un apkarošanas pasākumi stingri diferencējami. PSRS, arī LPSR, tos veic plānveidīgi, lietojot dehelmintizāciju un
devastāciju. Dehelmintizācija ir ārstniecisko un profilaktisko pasākumu kopums, kuru izmantojot saslimušo atbrīvo no parazītiem, vienlaikus novēršot atkārtotas invāzijas iespējamību. To panāk, pasargājot ārējo vidi no parazītisko tārpu olām un kāpuriem. Ļoti nozīmīga ir efektīva helmintozes ārstēšana, jo, atbrīvojot cilvēku no parazītiskajiem tārpiem, tiek likvidēts invāzijas avots un reizē ar to ārējā vide tiek pasargāta no piesārņošanas ar invāzijas elementiem (olām, posmiem, kāpuriem). Devastācija - parazītu iznīcināšana, iedarbojoties aktīvi uz visām attīstības stadijām ar mehāniskiem, ķīmiskiem, fiziskiem un bioloģiskiem līdzekļiem.
