Ģimenes ārste: Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir jautājumi, kuru risināšana ir neatliekama

Veselības sistēmas reformēšana Latvijā notiek jau vairāk nekā divdesmit gadus. Paskatoties uz notikušajām reformām šajā laika posmā, neviļus rodas doma, ka labāk daudz ko nebūtu darījuši, jo veiktās reformas nevis uzlaboja veselības aprūpi Latvija iedzīvotājiem, bet tieši pretēji – samazināja iespēju saņemt savlaicīgu un atbilstošu ārstēšanu. Notikušajam ir vairāki iemesli, piemēram, rodas politiskā vēlme ieviest "Vācijas modeli" vai " Nīderlandes modeli", neveicot situācijas analīzi un šo modeļu atbilstību mūsu valstij.

Starptautiskā pieredze veselības aprūpes reformēšanas procesos parāda to, ka nav iespējams vienas valsts sistēmu pilnībā " pārnest" uz citu valsti, jo visur ir savas kultūras, izglītības un sociālās tradīcijas. Svarīgi pirms reformu veikšanas ir izanalizēt tos pozitīvos aspektus, negatīvās sekas, ieguvumus un apdraudējumus, kura reforma var radīt. Diemžēl šāda pieeja ne vienmēr ir tikusi izmantota Latvijā.

Ja runājam par veselības aprūpes sistēmu, tad tā ir jāapskata pēc četriem galvenajiem uzdevumiem, lai galu galā Latvijas iedzīvotājs varētu saņemt veselības aprūpi:

1. Līdzekļu savākšana veselības aprūpei.
2. Līdzekļu konsolidēšana jeb apkopošana.
3. Veselības aprūpes pakalpojumu apmaksa iedzīvotājiem.
4. Ārstniecības iestāžu tīkla/sistēmas esamība un ārstniecības procesa nodrošināšana iedzīvotājiem.

Līdzekļu savākšana veselības aprūpei ir daļa no valsts nodokļu politikas. To nevar skatīt atrauti , tikai balstoties uz Veselības ministrijas viedokli. Jautājumu par to, kā tiek savākta nauda veselības aprūpei , risina Finanšu ministrija, konsultējoties ar pašvaldībām un nevalstisko sektoru ( darba devēju konfederāciju, arodbiedrībām un citām ieinteresētajām pusēm).

Jāatzīmē , ka līdz šim mūsu valstī nav bijusi plaša jeb horizontāla pieeja veselības aprūpes nodrošināšanai, jo ir skaidrs, ka tikai Veselības ministrija ar tās pakļautībā esošajām organizācijām nevar veikt pārmaiņas veselības aprūpē. Vajadzīgs ir pašvaldību un citu tautsaimniecības sektoru atbalsts.

Veselības ministrijas galvenais uzdevums būtu tuvākajos gados panākt to, ka beidzot Latvijā rodas izpratne par iedzīvotāju veselību kā vērtību , kurai ir milzīga ietekme uz valsts ekonomiku un izaugsmi. Līdz šim bieži ir nācies saskarties ar politiķu viedokli, ka tā ir nozare , kurai tiek tērēts daudz naudas, bet labuma nekāda.
Labums ir – gan ekonomisks, gan cilvēcisks.

Dažos teikumos nevar izklāstīt visu, kas būtu jādara, lai uzlabotu veselības aprūpi Latvijā. Bet ir daži būtiskākie jautājumi, kuru risināšana ir neatliekama un kas nebūt neprasa ievērojamas reformas, bet ko varētu uzskatīt par sakārtošanas procesu.

Nav iespējams sagaidīt no māsas, ārsta palīga vai ārsta saprotošu attieksmi un iedziļināšanos pacientā, ja šie profesionāļi strādā 50 -72 stundas nedēļā, lai nodrošinātu savas ģimenes un samaksātu kredītus. Tā ir pārslodze, kas rada izdegšanu jebkurā profesionālī. Finansējuma palielināšana veselības aprūpei vismaz 2008.gada līmenī nebūtu apspriežama.

Ja runājam par to, kas būtu jāsakārto, tad noteikti jāsāk ar primāro veselības aprūpi.
Daudziem ģimenes ārstiem ir liels pacientu skaits, tāpēc ne vienmēr izdodas nodrošināt to veselības aprūpi, ko pacienti sagaida. Lai uzlabotu šo situāciju , būtu jāsamazina reģistrēto pacientu skaits no 1800 līdz 1500 vienam ģimenes ārstam. Šajā gadījumā būtu arī vairāk ģimenes ārstu primārajā aprūpē un pacientiem būtu lielāka izvēle.

Svarīgs ir arī jautājums pat to, kā un kādā apmērā tiek finansēti medikamenti pacientiem ar hroniskām saslimšanām. Ja savlaicīgi tiek nodrošināta atbilstoša un racionāla zāļu terapija, kas arī ir finansiāli pieejama, varam novērst daudzu hronisku saslimšanu komplikācijas. Ja šādas iespējas nav, primārās veselības aprūpes ārstu darba rezultāti nebūs augsti vērtējami, jo pacients nevarēs saņemt nepieciešamo ārstēšanu, tāpēc vēlreiz jāizvērtē, kurš zāļu kompensācijas mehānisms Latvijai būtu visatbilstošākais.

Svarīgi būtu arī nodrošināt rehabilitāciju un psiholoģisko palīdzību primārās veselības aprūpes līmenī, kā tas notiek daudzās Eiropas valstīs. Rehabilitācija muguras sāpju gadījumā pieaugušajiem, stājas problēmu risināšanai bērniem un jauniešiem , rehabilitācija pēc insulta ambulatorajos apstākļos – tas viss padarītu veselības aprūpi mūsu iedzīvotājiem pieejamāku. Mazinātos arī tie izdevumi, kuri rodas tad, ja ievietojam pacientus rehabilitācijas centros, kuros nemaz tik vienkārši nevar arī nokļūt , jo ir ilgas gaidīšanas rindas. Turklāt šie centri ir domāti sarežģītāku veselības problēmu risināšanai. Arī valsts apmaksāta psihologa palīdzība savlaicīgi, piemēram, grūtniecēm un jaunajām māmiņām, palīdzētu novērst krīzes situācijas. Diemžēl pagaidām šāda palīdzība pienākas tiem, kuri nonākuši krīzes situācijā. Vai nebūtu daudz efektīgāk palīdzēt mūsu cilvēkiem, pirms sākušās nopietnas problēmas?

Turpinās arī diskusija par to, kādus kritērijus piemērot , lai izvērtētu ģimenes ārstu darba kvalitāti. Šo diskusiju vajadzētu pabeigt un ieviest kvalitātes kritērijus, kas ir nemainīgi vismaz 3-5 gadus, lai ģimenes ārsti spēj sakārtot un organizēt savu darbību atbilstoši šīm prasībām. Izmaiņas, kas notiek katru gadu un nav izvērtētas pirms to ieviešanas, nekādu labumu nedod.

Sekundārajai un terciārajai (slimnīcu un specializēto centru nodrošinātajai) veselības aprūpei, protams, ir nepieciešami papildus finansiālie līdzekļi, lai māsām, ārstiem un atbalstošajam personālam, būtu iespējams domāt ne tikai par to, kur vēl piestrādāt, bet gan pietiktu spēka un uzmanības profesionālajam darbam, īpaši uzsverot saskarsmes jautājumus ar pacientiem.

Saskarsmes nozīme veselības aprūpē līdz šim ir atstāta novārtā.
Kaut gan jau pirms 15 gadiem pētījumi ASV, Lielbritānijā un citās Eiropas valstīs norādīja uz to, ka lielākā daļa ārstniecisko kļūdu rodas nevis mediķu nezināšanās dēļ, bet saskarsmes kļūdu dēļ – dēļ tā , kā pacients jūtas nokļūstot slimnīcā vai uz konsultāciju pie ārsta.

Kopš 2008.gada neatliekamās palīdzības slimnīcām ir ievērojami pieaudzis darbs, tāpēc būtu jāpārdomā, vai nav nepieciešams palielināt uzņemšanas nodaļās strādājošo mediķu skaists, protams ar atbilstošu atalgojumu, lai pacientiem ar nopietnām un akūtām saslimšanām nebūtu jāgaida pēc palīdzības stundām ilgi. Svarīgs ir arī jautājums par to, kā notiek pacientu sadale, viņiem nonākot stacionārā. Vai nebūtu ētiskāk, ja tiktu izveidota atsevišķa telpa tiem pacientiem, kuri nonāk slimnīcā smagā alkohola reibumā un bieži uzvedas neadekvāti vai pat asociāli. Šāda neliela sakārtošana palīdzētu cilvēkiem ar smagām veselības problēmām justies labāk, nonākot slimnīcas uzņemšanā un gaidot pēc palīdzības.

Lai veiktu šīs nelielās pārmaiņas, kas varētu ievērojami izmainīt pacientu iespējas saņemt veselības aprūpi, padarīt to pieejamāku un labāku arī kvalitātes ziņā, nav vajadzīgs daudz naudas un nopietni ieguldījumi veselības aprūpes iestāžu būvniecībā vai iekārtās.