GĀZU MAIŅA
Audu dzīvības procesu pamatā ir bioķīmiskas pārvērtības, kuru norise saistīta ar skābekļa patēriņu un ogļskābās gāzes izdalīšanos. Tāpēc skābekļa un ogļskābās gāzes nepārtraukta apmaiņa starp organismu un apkārtējo vidi ir obligāts dzīvības norišu priekšnoteikums. Pieauguša cilvēka organisms patērē apmēram 360 litri skābekļa diennaktī. Krūškurvja elpošanas kustības nodrošina gāzu maiņu plaušu alveolās. Gāzcaurlaidīga starpsiena šķir alveolu gaisu no asinīm, kas plūst pa plaušu kapilāriem. Gāzu sastāvs alveolu gaisā ir citāds nekā plaušām pieplūstošajās asinīs, tāpēc cauri alveolu sienai notiek gāzu difūzija, plaušu kapilāros asinis bagātinās ar skābekli un atbrīvojas no ogļskābās gāzes. Līdzīgi noris gāzu maiņa starp arteriālajām asinīm un audu šķidrumu. Lielā asinsrites loka kapilāru sienas ir gāzcaurlaidīgas, un skābeklis difundē no arteriālajām asinīm uz audu šķidrumu, bet šūnu vielmaiņas procesos saražotā ogļskābā gāze nonāk asinīs. Asinsrites sistēma veic gāzu transportu, jo asinis spēj saistīt gāzes viegli disociējošu ķīmisko savienojumu veidā. Asinīs izšķīdušais skābeklis difundē eritrocītos un, savienojoties
ar saliktu olbaltumvielu - hemoglobīnu, izveido oksihemoglobīnu. Ogļskābā gāze asinīs ir karbhemoglobīnā, kā arī kālija un nātrija karbonātos. Arteriālajās asinīs ir iesaistīts apmēram 20 ml skābekļa un 50 ml ogļskābās gāzes uz 100 ml asiņu, bet venozajās asinīs - attiecīgi 14 ml un 54 ml. Gāzu maiņas regulācijā piedalās nervu sistēma un iekšējās sekrēcijas sistēma, kuru pakļautībā atrodas ārējās elpošanas mehānismi (ieelpas un izelpas dziļums un biežums), asinsrites intensitāte, eritrocītu produkcija, audu vielmaiņas procesu raksturs. Gāzu maiņas traucējumi rodas plaušu, sirds, asinsvadu, iekšējās sekrēcijas dziedzeru un asins slimību gadījumā. Nepietiekama apgāde ar skābekli sevišķi bīstama galvas smadzeņu šūnām. Normālam ogļskābās gāzes daudzumam asinīs ir izšķirīga nozīme elpošanas regulācijā un organisma iekšējās vides reakcijas stabilizācijā. Att.
