FLEGMONA
nenorobežots, izplūdis strutojošs zemādas saistaudu iekaisums. Atšķirībā no abscesa vai empiēmas, kur strutas norobežojas patoloģiskā vai dabiskā dobumā, flegmonas gadījumā strutas infiltrējas visos inficētajos audos un iekaisums strauji izplatās arvien plašākos audu apvidos. Parasti flegmonu ierosina strutas radoši mikrobi (stafilokoki, streptokoki), atsevišķos gadījumos - anaerobi. Infekcijas ierosinātāji parasti iekļūst pa sīkiem ievainojumiem - noberzumiem, brūcēm, galvenokārt nelielām, bet dziļām durtām brūcēm. Ievainojuma vietā rodas pietūkums, stipras sāpes un apsārtums, bieži ar zilganu nokrāsu. Inficētie audi uzbriest, kļūst pelēcīgi, no tiem izdalās pelēcīga sula; parasti biezas strutas neveidojas. Infekcijas dēļ audi iet bojā, un atsevišķās flegmonas vietās, audiem sabrūkot, var rasties abscesi. Dažreiz flegmona var radīt sepsi. Ķermeņa t° paaugstinās (līdz 39° un vairāk), rodas drebuļi, pēc tam svīšana. Ārstēšanai noteikti jānotiek tikai ārsta uzraudzībā. Slimais loceklis jānovieto miera stāvoklī augstāk par pārējo ķermeni, jāliek spirta vai kāda cita dezinficējoša šķidruma kompreses. Dažreiz nepieciešama ķirurģiska ārstēšana. Plašu flegmonu gadījumā lieto antibiotikas, sulfanilamīdus, vitamīnus. Ja šāda ārstēšana uzsākta laikā, nereti izdodas iekaisuma procesu apturēt un iztikt bez operācijas. Profilakse. Jebkura ievainojuma ātra un pareiza apdare (pietiekama dezinfekcija, sterils pārsējs). Ar durtiem, kaut arī sīkiem ievainojumiem obligāti jāgriežas pie ārsta vai feldšera.
