ĒSTGRIBA
organisma sajūta, ko rada vajadzība pēc barības; fizioloģisks mehānisms, kas regulē barības uzņemšanu no ārējās vides. Ja organisms ilgstoši nesaņem barību, ēstgriba pāriet bada sajūtā. Ēstgribu izraisa daudzu faktoru mijiedarbība. Tā saistīta ar ierosas rašanos barības centrā, ko veido nervu šūnas smadzeņu stumbrā, zemgarozas kodolos un lielo pusložu garozā. Barības centrs regulē barības uzņemšanu un pārstrādāšanu, apvienojot signālus, kas pienāk no iekšējās un ārējās vides. Tas koordinē veģetatīvās un somatiskās reakcijas, kas nepieciešamas barības uzņemšanai. Domā, ka barības centrs saņem ziņas par audu vielmaiņu no hipotalāma šūnām, kuras ierosina cukura u.c. vielu koncentrācijas maiņa asinīs. Svarīga nozīme arī aferento impulsu plūsmai no gremošanas trakta u.c. receptoriem; piem., intensīvu impulsu plūsmu rada tukša kuņģa kontrakcijas, kas atkārtojas ik pēc 1 - 2 1/2 stundām un ilgst 15 - 20 minūtes. Kad kuņģis pilns, tā periodiskā aktivitāte beidzas. Barības centru ierosina arī citu receptīvo zonu kairinājums, piem., redzes (barības izskats), ožas, garšas, dzirdes u.c. receptoru kairinājums. Ēstgriba pakāpeniski samazinās un zūd ēšanas laikā, kad barības centrs saņem daudz aferento impulsu no mēles, mutes dobuma, rīkles, barības vada un kuņģa receptoriem. Šie impulsi nomāc barības centra aktivitāti jau tad, kad asinīs vēl nav uzsūkušās sagremotās uzturvielas, t.i., pirms metaboliskās sāta sajūtas iestājas neirālā sāta sajūta. Normālas ēstgribas uzturēšanā liela nozīme ir uztura režīmam, barības kvalitātei un daudzumam, gremošanas orgānu stāvoklim u.c. apstākļiem. Ēstgriba atkarīga no organisma enerģijas patēriņa. Fiziskā darba strādniekiem ēstgriba labāk izteikta. Ēstgribas traucējumi ir daudzu vispārēju (infekcijas, vielmaiņas, nervu un psihiskās slimības) vai gremošanas orgānu slimību simptoms un izpaužas samazinātā ēstgribā, pilnīgā tās zudumā (anoreksija) vai slimīgi pastiprinātā ēstgribā (bulīmija).
