EPIDĒMIJA
infekcijas slimības izplatīšanās, kas stipri pārsniedz parasto saslimstības līmeni attiecīgajā apvidū. Atkarībā no slimības īpatnībām un izplatīšanās apstākļiem epidēmija var būt īslaicīga - uzliesmojuma veidā - vai arī attīstīties lēnām - tad tā turpinās ilgāku laiku un saslimstība ir liela. Ja slimība regulāri atkārtojas kādā apvidū, kurā pastāv šīs slimības vai tās ierosinātāju attīstībai labvēlīgi apstākļi, to sauc par endēmiju. Ja epidēmija aptver vairākas valstis, kontinentus vai pat visu pasauli, - tā ir pandēmija. 20. gadsimtā pandēmiska izplatība ir tikai gripai un holerai. Parasti epidēmijas saistītas ar sociāli ekonomiskiem satricinājumiem (karš, bads) vai stihiskām dabas parādībām (plūdi, zemestrīce). Epidēmijas intensitāte atkarīga no slimo cilvēku vai dzīvnieku, kā arī infekcijas nēsātāju daudzuma epidēmijas perēkli, no infekcijas pārnēsāšanas iespējamības, cilvēka uzņēmības pret infekcijas slimību. Atsevišķu infekcijas slimību izplatība saistīta ar noteiktām ģeogrāfiskām un klimatiskām joslām; daudzām infekcijas slimībām raksturīga sakarība ar noteiktu gadalaiku. Tomēr daudz lielāka nozīme epidēmijas izraisīšanā ir iedzīvotāju materiālās labklājības līmenim, dzīves apstākļiem, uzturam, darba raksturam un apstākļiem, sanitāram kultūras līmenim, veselības aizsardzības sistēmai u.c. Šie sociālie faktori lielā mērā atkarīgi no valsts ekonomiskās un sociāli politiskās iekārtas. Infekcijas slimību plānveida likvidēšana iespējama tikai sociālistiskā iekārtā. Piem., vairākas infekcijas slimības (mēris, poliomielīts), kas agrāk izplatījās epidēmijas veidā, PSRS ir pilnīgi likvidētas, saslimstība ar daudzām citām slimībām (piem., difteriju) samazinājusies, sastopami tikai atsevišķi (sporādiski) saslimšanas gadījumi.
