ENDOMETRĪTS
dzemdes gļotādas (endometrija) iekaisums. Rodas, dažādiem iekaisumu ierosinošiem mikroorganismiem (streptokokiem, stafilokokiem, gonokokiem u.c.) iekļūstot dzemdes dobumā no maksts. Infekcija dzemdes dobumā var iekļūt arī no iekaisuma perēkļiem, kas atrodas blakusorgānos, piem., ja ir olvadu tuberkuloze. Infekcija no dzemdes gļotādas var pāriet uz muskuļkārtu (endomiometrīts). Tā var arī izplatīties pa limfātiskajiem ceļiem un asinsvadiem, radot vispārēju sepsi. Visbiežāk endometrīts rodas pēc aborta (it īpaši tad, ja tas izdarīts ārpus slimnīcas), pēc dzemdībām, dažādām manipulācijām dzemdes dobumā. Akūts endometrīts parasti sākas pēkšņi ar paaugstinātu t° (līdz 38° un vairāk), sāpēm vēdera lejasdaļā un krustos, nespēku, sliktu dūšu, reizēm vemšanu. Dzimumceļos rodas asiņaini vai strutaini asiņaini izdalījumi, kam parasti ir nepatīkama smaka. Ja dzemdes kakla kanāls slēdzas, strutas var uzkrāties dzemdes dobumā. Šādā gadījumā sievietes vispārējais stāvoklis pasliktinās, sāpes kļūst ļoti stipras, lēkmjveidīgas. Strutas pa olvadiem var nokļūt mazā iegurņa dobumā, izraisot vēderplēves iekaisumu (pelvioperitonītu vai peritonītu). Dažreiz slimība var kļūt hroniska: pastiprinās izdalījumi no dzimumceļiem, rodas menstruālā cikla traucējumi. Slimības gaita atkarīga no mikroorganismu virulences, organisma pretošanās spējām un galvenokārt no savlaicīgas un pareizas ārstēšanas. Akūto endometrītu ārstē slimnīcā. Nepieciešams pilnīgs miers, antibiotikas, nitrofurānu preparāti u.c. ārsta ieteikti līdzekļi; sevišķi smagos gadījumos ārstē ķirurģiski. Profilakse. Jāievēro personiskā higiēna, sevišķi menstruāciju, dzemdību un pēcdzemdību periodā (skatīt arī sievietes higiēna; grūtnieces higiēna); jāizvairās no abortiem; laikus jāārstē dzimumorgānu iekaisumi.
