ELPINĀŠANA
viens no atdzīvināšanas paņēmieniem, ko izmanto, lai atjaunotu organisma dabisko elpošanu. Ja traucēta gāzu apmaiņa starp atmosfēru un cilvēka asinīm, niecīgā skābekļa rezerve organismā (pieaugušam cilvēkiem apm. 1000 ml) uztur dzīvību tikai nedaudzas minūtes. Tādā gadījumā iespējami ātrāk jāatjauno gāzu apmaiņa mākslīgā ceļā. Elpināšanu var izdarīt divos veidos - ritmiski saspiežot un atslābinot cietušā krūškurvi vai elpojamās gāzes aktīvi iepūšot cietušā elpošanas ceļos un plaušās. Elpināšanu, saspiežot un atslābinot krūškurvi, izdara ar rokām, tā panākot krūškurvja tilpuma maiņu, vai arī ar aparātu «dzelzs plaušas», kurā, cietušajam atrodoties hermētiski noslēgtā telpā, uz krūškurvi un vēdera dobuma orgāniem iedarbojas gaisa spiediens. Šis elpināšanas veids dod iespēju panākt ļoti niecīgu gāzu tilpuma apmaiņu starp atmosfēru un asinīm, tāpēc nav efektīvs un to lieto reti. Atdzīvināšanā galvenie ir paņēmieni, kuru pamatā ir palīdzības sniedzēja izelpojamā gaisa aktīva iepūšana cietušā plaušās (ekspiratīvā metode) caur muti - «no mutes mutē» vai caur degunu - «no mutes degunā». Elpinot mazus bērnus, pieaugušā lūpas spēj vienlaikus aptvert bērna muti un nāsis.
Ekspiratīvās metodes paņēmieni ir vienkārši, tos var apgūt (un arī lietot) ikviens. Jārīkojas šādi: cietušo nogulda uz muguras, atbrīvo no spiedoša apģērba; atjauno cietušā elpošanas ceļu caurlaidību, atliecot viņa galvu iespējami atpakaļ (novietojot vienu roku zem cietušā zoda, otru - uz galvvidus). Ja izraudzīta metode «no mutes mutē», ar otras rokas pirkstiem saspiež cietušā degunu; roka, kas satvērusi cietušā zodu, nedaudz paver viņa muti. Higiēnas apsvērumu dēļ uz mutes var uzklāt kabatlakatiņu vai marli. Tad palīdzības sniedzējs izdara dziļu ieelpu (tuvu maksimāli iespējamai), strauji noliecas pār cietušā seju, pieskaras ar lūpām apvidum ap pavērto muti un spēcīgi iepūš gaisu cietušā elpošanas ceļos un plaušās. Gaisa iepūšana plaušās cietušā krūškurvi paceļ uz augšu - kā dziļā ieelpā. Līdzko pabeigta gaisa iepūšana (ne vēlāk kā pēc 1 sekundes), palīdzības sniedzējs strauji pagriež galvu sānis, atbrīvojot cietušā elpošanas atveri un dodot iespēju patstāvīgai izelpai, kas rodas sakarā ar mākslīgās ieelpas radīto paaugstināto spiedienu plaušās. Šajā laikā ieplestajam krūškurvim elastības dēļ pakāpeniski jāsaplok. Šī fāze
ir vismaz divreiz ilgāka par ieelpu. Kad cietušā krūškurvja saplakšana beigusies, palīdzības sniedzējs no jauna atkārto visu ciklu. Pieaugušam cietušajam katrā ieelpā jāievada ap 1000-1500 ml izelpojamā gaisa, plaušu ventilāciju izdara 10 - 12 reižu minūtē. Lietojot metodi «no mutes degunā» (piem., ja žokļi krampjaini savilkti), palīdzības sniedzējs (atšķirībā no iepriekšējās metodes) ieelpas fāzē cietušajam piesedz muti un gaisu iepūš caur degunu. Kad gaiss iepūsts, cietušā elpošanas atvere jāatbrīvo izelpai, (skatīt 1. att.) Aktīvai elpojamo gāzu iepūšanai ir konstruēti daudzveidīgi aparāti, sākot ar vienkāršiem, kuru gaisa rezervuārus saspiež ar roku, ar otru roku iepriekš piespiežot masku pacienta sejai, un beidzot ar plašā darbības diapazonā regulējamiem elpināšanas automātiem, kas spēj nodrošināt normālus gāzu maiņas apstākļus nedēļām, mēnešiem un pat gadiem ilgi. Šajos gadījumos elpināšanu izdara ar intubācijas vai traheotomijas palīdzību, (skatīt 2. att.)
