DZĪVOKLIS

Cilvēks dzīvoklī pavada lielu dzīves daļu, un, ja dzīvoklis atbilst higiēniskām prasībām, tas labvēlīgi ietekmē cilvēka veselību, emocionālo noskaņojumu, darbaspējas. Viena no mūsdienu svarīgākajām sociāli higiēniskām problēmām ir iedzīvotāju nodrošināšana ar ērtiem un veselīgiem dzīvokļiem. Šādu dzīvokļu celtniecība PSRS notiek pēc tipveida projektiem sanitārā dienesta uzraudzībā. Dzīvojamo ēku tipi var būt dažādi: viendzīvokļa un vairākdzīvokļu mazstāvu ēkas, daudzdzīvokļu daudzstāvu ēkas, kopmītnes skolu audzēkņiem, studentiem, strādniekiem un kalpotājiem, viesnīcas utt. Daudzstāvu dzīvojamās ēkas sadalītas sekcijās, kas grupējas no diviem vai vairākiem dzīvokļiem, kuri iziet uz vienu kāpņu laukumu. Ēkās, kurām ir vairāk nekā 5 stāvi, jābūt liftam. Šādās daudzstāvu ēkās jābūt arī atkritumu novadcaurulei. Dzīvojamo māju projektēšanā ievēro principu, lai katrai ģimenei būtu atsevišķs dzīvoklis. Vienas istabas apdzīvotības blīvums tiek ierobežots, proti, 1 - 2 cilvēki. Lielākā dzīvokļu daļa tiek plānota ar platību 18 - 45 m2. Šāds dzīvoklis ir pietiekams ģimenei, kurā ir 2 - 5 cilvēki, un nodrošina arī minimālo dzīvojamo platību vienam cilvēkam - 9 m2. Tāda dzīvojamā platība ar atbilstošu griestu augstumu 2,5 - 3,2 m nodrošina katram cilvēkam nepieciešamo gaisa tilpumu, līdz ar to arī gaisa tīrību, kā arī iespējas ērti un racionāli izvietot mēbeles.

Liela nozīme ir dzīvokļa iekšējam plānojumam. Dzīvoklī jābūt dzīvojamām telpām - ēdamtelpai, guļamtelpai, dažreiz arī darbistabai - un palīgtelpām - virtuvei, vannas istabai, tualetes telpai, priekštelpai. Virtuvei jābūt atdalītai no dzīvojamām telpām ar koridoru. Sanitāro mezglu, t.i., vannas istabu un tualetes telpu, plāno gan kopā, gan arī atsevišķi. No higiēnas viedokļa labāk ir plānot šīs telpas atsevišķi. Dzīvojamo telpu konfigurācijai ir psihohigiēniska nozīme, jo tai jārada patīkams iespaids. Vēlamā telpas konfigurācija ir tuva kvadrātam, pieļaujama arī telpu dziļuma un platuma attiecība līdz 2:1. Telpu izvietojumam dzīvoklī jābūt tādam, lai telpas varētu izvēdināt, radot caurvēju, t.i., atverot logus uz pretējām debess pusēm. Telpu dziļumam jābūt ne lielākam kā 6,5 m, lai nodrošinātu nepieciešamo insolāciju, t.i., saules staru iedarbību. Saules stariem ir svarīga bioloģiska nozīme - tie nodrošina organismam normālus dzīves apstākļus, iznīcina telpā mikroorganismus. PSRS ir noteiktas insolācijas normas, ko realizē, pareizi orientējot telpu logus pēc debess pusēm. Izkliedētā saules gaisma rada patīkamu apgaismojumu, kas atkarīgs no logu orientācijas pēc debess pusēm, rūšu laukuma un tīrības, piem., tīras rūtis aiztur 10- 15% gaismas, dubult rūtis - 20- 30% , netīras rūtis - 15-50% , aizsalušās rūtis - līdz 80% , tilla aizkari - 18-40% . Noputējušas, nemazgātas logu rūtis nemaz nelaiž cauri ultravioleto starojumu. Dabiskais apgaismojums dzīvoklī jāizmanto pēc iespējas labāk, piem., rakstāmgalds jānovieto tuvāk logam tā, lai gaisma kristu no kreisās puses. Dzīvoklī jābūt arī labam mākslīgajam apgaismojumam. Nav pamatots uzskats, ka dabiskās un mākslīgās gaismas sajaukums ir kaitīgs, daudz kaitīgāk ir strādāt nepietiekamā apgaismojumā. Mākslīgās gaismas avoti dzīvoklī jānovieto tā, lai viena cilvēka darbs netraucētu otra atpūtu, tāpēc bez lustras pie griestiem ir jāizmanto arī sienas lampas, galda lampas, stāvlampas. Nevajag strādāt pie spilgti apgaismota galda tumšā istabā, jo tas ļoti nogurdina redzi. Atpūtas brīžos apgaismojumam jābūt mierīgam, ne pārāk spilgtam; piemērota ir stāvlampa ar dekoratīvu sarkandzeltenu abažūru (saulrietam tuvais tonis saskan ar cilvēka noskaņu vakarā). Naktslampiņu dedzināt visu nakti ieteicams tikai tajos gadījumos, kad jākopj slimnieks vai mazs bērns. Virtuvē sevišķi labi jābūt apgaismotam pavardam, izlietnei, galdam, kur gatavo ēdienu. Visu laiku apgaismotam vajadzētu būt gaitenim, jo, izejot no istabas tumšā gaitenī, cilvēks viegli var zaudēt orientēšanās spēju un uzgrūsties kaut kam virsū; sevišķi tas jāievēro, ja dzīvoklī ir bērni un veci cilvēki. Vidējam dzīvokļa apgaismojumam ar kvēlspuldzēm jābūt ne mazākam kā 30-60 luksu; ja izmanto luminiscences spuldzes, normas ir 2 - 3 reizes lielākas. Dzīvokļa apgaismojumu ietekmē arī sienu krāsojums. Ieteicams sienas krāsot gaiši dzeltenos, zaļganos vai gaiši zilos toņos. Šādos toņos krāsotu sienu un baltu griestu atstarotā gaisma labvēlīgi ietekmē redzes aparātu. Lai cilvēkam dzīvoklī būtu patīkama siltuma sajūta, nepieciešams noteikts mikroklimats, t.i., gaisa t° jābūt robežās no 18 līdz 20° un relatīvajam gaisa mitrumam no 30 līdz 60% . Ja dzīvoklī ir mazi bērni, t° nedaudz jāpaaugstina. Starpība starp sienu un grīdas t° un telpā esošā gaisa t° nedrīkst pārsniegt 3°; diennakts t° svārstības dzīvoklī nedrīkst būt lielākas par 3 - 5°; sildvirsmu t° nedrīkst pārsniegt 80°. Ja, izmantojot centrālapkuri, gaiss dzīvoklī ir pārāk sauss, radiatoru tuvumā novieto vaļēju trauku ar ūdeni. Dzīvokļa mikroklimats atkarīgs galvenokārt no apkures. Lai novērstu ielas un sadzīves trokšņu kaitīgo iedarbību, dzīvoklī jābūt labai skaņas izolācijai. Gaisa tīrību dzīvoklī vērtē pēc ogļskābās gāzes koncentrācijas; gaiss dzīvoklī uzskatāms par tīru, ja ogļskābās gāzes koncentrācija ir robežās no 0,07 līdz 0,1% . Mazgājot veļu, gatavojot ēdienu, palielinās gaisa mitrums. Telpās var būt putekļi un patogēnie mikroorganismi (skatīt gaisa dezinfekcija). Daudz kaitīgu vielu (arī kancerogēnu), kas sevišķi nelabvēlīgi ietekmē bērnus, dzīvokļa gaisā nonāk smēķējot. Ja nepareizi ekspluatē apkures iekārtas un gāzes pavardus, gaisā var izplūst tvana gāze. Lai nodrošinātu nepieciešamo gaisa tīrību, dzīvoklis ir jāvēdina. Virtuvē, vannas istabā un tualetes telpā vēdināšanos var pastiprināt, ēku sienās ierīkojot velkmes ventilācijas kanālus. Gaiss būs pietiekami tīrs, ja dzīvojamā telpā tas apmainīsies 3 reizes stundā, bet virtuvē un sanitārā mezglā 3 - 5 reizes stundā. Svarīgi ir ievērot sanitāri higiēniskos noteikumus. Dzīvoklis regulāri jākopj, kopšanas laikā logam jābūt atvērtam. Ar apaviem dzīvoklī nonāk putekļi; tie atdalās arī no apģērba un gultas piederumiem. Pie durvīm jānoliek kājslauķi, virsdrēbes jāatstāj priekštelpā; putekļu izdauzīšana no virsdrēbēm, paklājiem un gultas piederumiem jāizdara ārā, jo saules stari ir labs dezinfekcijas līdzeklis. Ieteicams dzīvokļa kopšanā lietot putekļu sūcēju. Mājas dzīvnieki var pārnēsāt dažādas slimības, tāpēc dzīvoklī tos var turēt tikai priekštelpās un koridoros; nav pieļaujams, ka tie gulētu gultā. Dzīvokli grezno puķes, taču liels zaļo augu daudzums var palielināt gaisa mitrumu; nav ieteicams zaļos augus novietot guļamistabā, jo naktī tie izdala ogļskābo gāzi. Laukos dzīvokļu celtniecību un ekspluatācijas normas bieži vien nosaka dzīves apstākļu īpatnības (nav centralizētas ūdensapgādes, kanalizācijas), taču dzīvokļa ekspluatācijas principi tur ir tādi paši kā pilsētā.