Rīgas Stradiņa universitātes docente Dr. med. Sandra Kušķe, Latvijas Bērnu dzirdes centra vadītāja, otolaringoloģe ar nu jau 25 gadu pieredzi audioloģijā, skaidro, kā noteikt, vai bērnam ir dzirdes traucējumi, un kādas ir iespējas palīdzēt šādās situācijās.

Cik bieži novēro dzirdes traucējumus bērnu vecumā?

Dzirdes traucējumus iedala divās lielās grupās – traucējumi, kas ir paliekoši (visu dzīvi), un pārejoši, kuri rodas kādā brīdī, piemēram, kādas slimības rezultātā, bieži arī tāpēc, ka auss ejā ir svešķermenis vai izveidojies ausu sēra korķis.

Tā kā Latvija atrodas klimata joslā ar tik dažādiem laikapstākļiem, tad pārejošus dzirdes traucējumus var novērot ļoti bieži. Piemēram, sākoties rudens sezonai, vīrusi ir, manuprāt, it visur un it visiem, tāpēc ne velti mēdz teikt, ka ikviens bērns līdz 12 gadu vecumam noteikti kādā laika sprīdī ir dzirdējis sliktāk, bijušas novirzes no normas, un tas viss – augšējo elpošanas ceļu infekciju dēļ. Tāpēc varam teikt, ka pilnīgi visiem bērniem Latvijā var novērot dzirdes pasliktināšanos kādā laika periodā.

Paliekoši dzirdes traucējumi, par laimi, ir daudz retāk, Latvijā uz 1000 bērniem apmēram trijiem. Diemžēl šis skaitlis ir līdzīgs, salīdzinot gan datus Latvijā, gan ASV, gan Anglijā, gan Vācijā, – šī statistika visā pasaulē ir gandrīz vienāda.

Kas var izraisīt pārejošus dzirdes traucējumus?

Kā jau iepriekš minēju, vīrusu infekcijas ir biežākie izraisītāji, arī augšējo elpceļu bakteriālas infekcijas, kā arī pieminēto sēra korķu veidošanās ausīs, sevišķi vasarā, retāk to izraisa svešķermeņu ievietošana ausīs.

Kā vecāki var konstatēt, ka bērnam ir paliekoši dzirdes traucējumi?

Jo agrīnāk (kā jebkurā diagnozē medicīnā) tiek konstatēti paliekoši traucējumi, jo bērnam tas ir prognostiski labāk. Tomēr neviens vecāks tikko jaundzimušam bērnam nedomā par dzirdes traucējumiem, tāpēc laikus noteikt šos traucējumus bērniņam pašiem vecākiem ir ļoti grūti.

Pasaulē kopš 1997. gada, bet Latvijā kopš 2007. gada tiek veikts jaundzimušo bērnu dzirdes skrīnings. Lai arī kādu konferenci pasaulē apmeklētu, lai arī kādas publikācijas lasītu, vienmēr tiek runāts par to, cik svarīgi ir laikus atklāt dzirdes traucējumus, un patiesībā citādi to diagnosticēt ir neiespējami, un jaundzimušiem bērniem to ir ļoti grūti noteikt, protams, ja vien jau grūtniecības laikā nav norādes par iespējamiem dzirdes traucējumiem bērnam. Toreiz, tālajā 2007. gadā, palīgos nāca Latvijas Mobilā telefona vadība, kurai iesniedzu projektu par dzemdību nodaļām (2007. gadā Latvijā tādas bija 34), par to, ka beidzot arī Latvijā ir jānodrošina šāds izmeklējums un katrai nodaļai ir nepieciešama tehnoloģija skrīninga veikšanai. Mans entuziasms toreiz vainagojās ar panākumiem, jo jau tajā pašā gadā tika ieviesta jaundzimušo bērnu dzirdes skrīninga programma Latvijā. Nevaru nepieminēt, ka atsaucība bija arī no Veselības ministrijas puses, kas piešķīra budžetu konkrētās manipulācijas veikšanai jaundzimušo nodaļās, lai personāls būtu spējīgs veikt šāda veida skrīningu.

Ja šodien tiek uzdots jautājums – kā noteikt, vai manam jaundzimušajam bērnam ir dzirdes traucējumi, patiesībā, tam jābūt jau noteiktam, izrakstot bērnu mājās no dzemdību nodaļas, kur izrakstā ir aile "dzirdes izmeklējuma rezultāti", kur ir atspoguļots, vai dzirdes skrīnings ir izdevies vai nav. Ja skrīnings nav veiksmīgs, tad bērns ir jānosūta padziļinātai dzirdes izmeklēšanai uz Latvijas Bērnu dzirdes centru un mēs šeit, ar dažādām diagnostikas metodēm izmeklējot, secinām, vai bērnam tiešām ir dzirdes traucējumi, un tiek apstiprināta diagnoze, vai ir bijusi kļūda skrīninga veikšanā (iespējams – aparāta kļūda) vai kādi citi apstākļi, kas ir ietekmējuši skrīninga rezultātu.

Ar kādām tehnoloģijām tiek izmeklēti bērnu dzirdes traucējumi?

Bērnu dzirdes izmeklējumi dalās divās lielās grupās – tie ir objektīvie izmeklējumi un subjektīvie dzirdes izmeklējumi.

Subjektīvie ir tie, kas ir no bērna atkarīgi, – vai bērns vēlas sadarboties un ir kontaktējams un vai mums ir absolūta pārliecība par bērna reakcijām. Šīs reakcijas apstiprina arī papildu izmeklēšanas metodes, tādas kā otoakustiskā emisija, kad bērna dzirde ir laba un bērna reakciju slieksnis ir atbilstošs. Tad šādos gadījumos padziļinātas izmeklēšanas metodes vēl netiek veiktas.

Ja iepriekšminētās metodes nedod pārliecinošu rezultātu, tad tiek veikta padziļināta dzirdes izmeklēšana, izmantojot objektīvās metodes – smadzeņu stumbra izraisīto potenciālu audiometriju un kopējo dzirdes nerva potenciālu audiometriju, kurās tiek noteikts, kā bērna dzirdes nervs reaģē uz konkrētiem skaņas frekvenču signāliem un vai šīs reakcijas ir atbilstošas normām. Ja šīs reakcijas ir pazeminātas, tad pēc šī pazeminājuma līmeņa tiek noteikta bērna dzirdes traucējumu pakāpe. Šī paša izmeklējuma laikā, vēl bērnam esot narkozē, tiek veikti ausu ieliktņu nospiedumi, kas ļauj sākt tūlītēju ausu veiduļu izgatavošanu. Vēlāk pie šiem ausu veiduļiem jeb ausu ieliktņiem tiek pievienots atbilstīgi bērna dzirdes traucējuma pakāpei pielāgots dzirdes aparāts, kas tiek noregulēts atbilstoši bērna dzirdes traucējumu pakāpei un dzirdes traucējumu līknes formai. No šī brīža bērns jau var sākt klausīties skaņas. Jāteic, ka no šā gada maija minētie dzirdes izmeklējumi iespējami arī bez vispārējās sedācijas lietošanas ar nosacījumu, ka bērns spēj miera stāvoklī nosēdēt aptuveni 40 minūtes.

Ja bērnam ir ievietots kohleārais implants, jau mazam esot, vai pastāv iespēja, ka, viņam attīstoties un paaugoties, tas nebūs vairs nepieciešams un bērns dzirdēs bez papildierīcēm?

Diemžēl jāsaka, ka šādi gadījumi ir brīnums, un, kad vecāki man uzdod šo jautājumu, es vienmēr saku, ka novēlu viņu bērniņam būt pirmajam, ar kuru tā notiek.

Runājot par dzirdes tehnoloģijām, tās dalās vairākās grupās – ir dzirdes aparāti, kaula vadīšanas dzirdes tehnoloģijas, kā arī kohleārie implanti. Ja cilvēkam ir paliekoša vājdzirdība līdz ceturtai vājdzirdības pakāpei (vājdzirdība tiek iedalīta piecās pakāpēs, piektā pakāpe tiek dēvēta par izteikti smagu pakāpi – vienā vārdā to sauc par nedzirdību), to visveiksmīgāk var koriģēt ar dzirdes aparātu palīdzību. Ja bērnam ir piektās pakāpes vājdzirdība, tad vispirms dzirdes tehnisko rehabilitāciju sāk ar dzirdes aparātiem, bet, lai bērns ar šādu dzirdes traucējuma pakāpi dzirdētu visas skaņas un spētu mācīties valodu un brīvi komunicēt ar verbālas valodas palīdzību, to var koriģēt tikai kohleārais implants. Protams, ka apmācības procesā bez dzirdes tehniskām iekārtām ļoti būtiska ir bērna intelektuālā attīstība vai kādas citas esošas blakusslimības un neapšaubāmi darbs, kas jāiegulda bērna vecākiem apmācības procesā. Diemžēl joprojām ļoti daudzi cilvēki domā, ka šodien bērns nedzird, rīt viņam ievietos implantu un parīt viņš runās. Atcerēsimies, ka arī pēc dzimšanas bērns veselu gadu klausās, kā ar viņu runā tuvinieki, klausās šūpuļdziesmas, kopīgi lasa bilžu grāmatiņas, līdz viena gada vecumā saka tik ilgi gaidītos pirmos vārdus: mamma, tete, bumba, atā. Jāteic, ka, attīstoties ekrānu komunikācijas formai, arvien vairāk ir bērnu, kuri pat ar ļoti labu dzirdi nesaka šos pāris vārdus, bet kā komunikācijas formu izvēlas telefonu vai planšetdatoru, tas ir skumīgi. Bērni, kas ar piekto vājdzirdības pakāpi lieto dzirdes aparātu, spēj sadzirdēt skaļus apkārtnes trokšņus, skaļas mašīnu skaņas, brīdinājuma signālus, bet ar šādu pakāpi un dzirdes aparātu runātu valodu iemācīties ir praktiski neiespējami.

Tomēr tādi bērni ir. Mēs dzīvojam valstī, kurā ir iespējams izvēlēties sava bērna turpmāko likteni. Izvēle ir vecāku rokās, un mēs, ārsti, esam tikai tie, kuri var ieteikt vienu vai otru metodi, bet, ja vecāki nevēlas šādu implantu, tad bērns lieto dzirdes aparātus, mācās skolā, kas paredzēta bērniem ar dzirdes traucējumiem, un saņem atbilstošu apmācību.

Vai ir kāds noteikts vecums, no kura var sākt lietot dzirdes implantus?

Atbilde ir tikai viena – jo agrāk, jo labāk. Tiklīdz ķirurgs piekrīt un ir gatavs veikt šo operāciju – dzirdes implanta ievietošanu. Dzirdes implants sastāv no divām daļām – viena daļa ir dzirdi aizvietojošā daļa, kura tiek ieoperēta pacienta iekšējā ausī, to bērniem dara Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā ārste Kitija Daina, bet pieaugušajiem operāciju Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā veic docente Gunta Sumeraga, pēc četrām līdz sešām nedēļām tiek pievienota dzirdes implanta otra daļa – ārējā daļa, kuru pievienojam mēs Latvijas Bērnu dzirdes centrā. Brīdī, kad ārējā un iekšpusē ievietotā daļa savienojas – notiek šis brīnumainais sadzirdēšanas mirklis. Tālākais ir speciālista rokā – programmēt vai regulēt implanta skaņas procesoru tā, lai bērns ar jauniegūto dzirdes iekārtu spētu saklausīt visas skaņas, kas ir apkārtnē, ar laiku iemācītos atpazīt valodas skaņas, tad tās veidotu pats, un gala rezultātā mēs gaidām runātu valodu. Jāteic, ka šajā procesā svarīgi ir ne tikai speciālisti, kas veic šo implanta programmēšanu, bet arī bērna vecāki, logopēdi, pārējie ģimenes locekļi, paša bērna vēlme sadarboties un, ja nepieciešams, arī citu speciālistu palīdzība.

Vai vecāki, jau esot mājas apstākļos, var noteikt, ka bērnam ir vājdzirdība un ir nepieciešama speciālista palīdzība?

Jā, protams, gan literatūrā, gan arī interneta resursos daudz un plaši ir aprakstīts, kādai ir jābūt bērna reakcijai uz skaņām konkrētā bērna vecuma periodā. Protams, ja tikko dzimis bērniņš nepagriež galvu, kad tiek teikts teksts "Es tevi mīlu, paskaties man acīs", nav uzreiz jādomā par to, ka bērnam ir dzirdes problēmas. Bērni pēc dzimšanas reaģē tikai uz ļoti skaļu skaņu – 80 decibelu apjomā, kas ir ļoti skaļa balss, tuvu jau kliegšanas skaļumam. Bērnam augot lielākam, šie dzirdes sliekšņi ir zemāki, bērns spēj reaģēt jau uz daudz klusākām skaņām, un apmēram divu gadu vecumā bērnam ir jāreaģē uz 10–15 decibelu skaļu skaņu, kas nozīmē, ka bērns savā dzirdes uztveres attīstībā ir sasniedzis pieauguša cilvēka dzirdes slieksni. Šis slieksnis ir ļoti svarīgs (15 decibeli), jo bērnam ir jāsāk mācīties visas valodas skaņas, kā arī visas skaņas, kas ir apkārt. Ja to nevar, tad, protams, bērns nespēj arī iemācīties valodu un sarunāties.

Kā ir ar tā saukto "selektīvo" dzirdi? Liekas, ka bērns izliekas, ka nedzird, – vai bērniem to var novērot?

Bieži nāk arī šādi pacienti, kad vecākiem ir aizdomas, ka bērns nereaģē uz vārdiem, kurus tas nevēlas dzirdēt. Tad es smejoties vienmēr saku, ka tas ir raksturīgs ne tikai bērniem, biežāk gan tomēr pieaugušajiem. Ja mājās saka, ka ir jāiznes miskaste, tad to nekad nedzird, bet, tiklīdz aicina ēst, to vienmēr dzird. Bērni patiesībā reti kad apzināti mānās. Labāk lieku reizi atnākt un kopā pasmieties par selektīvo dzirdi, nevis nokavēt un atnākt brīdī, kad man vecākiem ir jāteic, ka "diemžēl jūs esat atnākuši novēloti". No savas pieredzes varu teikt, ka bērni reti ir tik apzinīgi, ka spēj tā mānīties, lai to varētu izmantot savā labā. Ja tomēr ir aizdomas, labāk ir pārbaudīt, sevišķi, ja bērns ir bieži slimojis ziemas periodā un pēc ziemas vecāki atzīst, ka bērns uz kaut ko reaģē, uz kaut ko ne, vienu dienu dzird, citu atkal nedzird. Tad bieži vien ir vainojams sekretorais otīts, kad sekrēts sakrājas vidusauss dobumos, un mēdz būt tā, ka šis šķidrums reizēm iztek pats, reizēm uzpildās, un tad var rasties šādi simptomi, ka vienu dienu bērns dzird, bet citu atkal ne. Ja nepievērš pienācīgu uzmanību sekretorā otīta ainai un to laikus neārstē, tas var radīt arī paliekošus dzirdes traucējumus.

Kādas ārstēšanas metodes tiek izmantotas bērniem ar pārejošiem dzirdes traucējumiem?

Pamatā šie bērni dodas pie ģimenes ārsta, un, ja ārstam rodas aizdomas par dzirdes traucējumiem, tad bērns tiek nosūtīts pie otolaringologa dzīvesvietā, kur pietiekami ātri, pamatojoties uz anamnēzi, apskati un timpanometrijas mērījumiem, tiek noteikta diagnoze. Šobrīd praktiski katram ārstam otolaringologam ir nepieciešamā aparatūra, tāpēc diagnozes noteikšanai nebūtu jārada grūtības. Atsevišķos gadījumos bērni tiek nosūtīti arī uz Latvijas Bērnu dzirdes centru.

Vai bērniem, kam ir paliekoši dzirdes traucējumi, valsts nodrošina dzirdes aparātus un implantus?

Dzirdes aparāti kopš 1995. gada ir valsts apmaksātā programmā, un bērni saņem dzirdes aparātus kopā ar individuālajiem ausu ieliktņiem bez maksas abām ausīm reizi piecos gados. Protams, dzirdes aparāti spēj strādāt arī ilgāk, bet jārespektē gan bērnu kustību aktivitāte, gan arī tas, ka tehnoloģijas ļoti strauji mainās, un bērnu gadījumā dzirdes aparātu kvalitātei ir milzu nozīme.

Savukārt kohleārie implanti bērniem kopš 2004. gada ir valsts apmaksāta programma, sākotnēji tika apmaksāta pilnā apjomā vienas puses kohleārā implantācija, bet nu jau divus gadus kohleāros implantus apmaksā bilaterāli – abās pusēs. Jāpiemin, ka kopš 2015. gada arī pieaugušajiem kohleārie implanti ir valsts apmaksātajā programmā. Agrāk vecākiem bija teju jāpārdod viss, lai nodrošinātu bērnam iespēju dzirdēt un iemācīties valodu, tagad tā ir pagātne, jo katrs bērns, kuram ir dzirdes traucējumi piektajā pakāpē, var saņemt bezmaksas palīdzību no valsts, lai nodrošinātu pilnvērtīgu dzirdes attīstību, protams, tikai ar nosacījumu, ka bērna vecāki to vēlas!

Kā jau minēju iepriekš, visa pamatā ir savlaicīgums – ja vecākiem ir aizdomas, ka bērns nedzird, labāk to pārbaudīt laikus, nevis nogaidīt, cerot, ka tas pāries. Jo agrīnāk tiek konstatēta vājdzirdība, jo plašāks iespēju loks ārstēšanā.

Raksta avots: https://arsts.lv/jaunumi/sandra-kuske-dzirdes-traucejumi-berniem