DZIMUMORGĀNU TUBERKULOZE
sievietei parasti rodas 20 - 45 gadu vecumā pēc pārslimotas citu orgānu tuberkulozes. Slimībai ir ļoti lēna, hroniska gaita. Akūta dzimumorgānu tuberkuloze novērojama ļoti reti. Visbiežāk tuberkuloze skar olvadus, pēc tam dzemdes gļotādu. Olnīcu
tuberkuloze sastopama retāk vai arī ir saistīta ar olvadu tuberkulozi. Sieviešu dzimumorgānu tuberkulozei nav īpašu simptomu, tāpēc to diagnosticēt ļoti grūti. Visbiežāk ir menstruālā cikla traucējumi, neauglība un sāpes vēdera lejasdaļā. Menstruāciju traucējumi ir 50% gadījumu. Biežāk ir pastiprināta asiņošana, retāk asiņošana ir ļoti maza. Jaunām sievietēm samērā bieži menstruāciju var nebūt. Dzimumorgānu tuberkuloze vīrietim var būt akūta un hroniska. Parasti iekaisums lokalizējas sēklinieka piedēklī, retāk pašā sēkliniekā. Akūta procesa gadījumā paaugstinās t°, piedēklis vai sēklinieks pietūkst, kļūst stipri sāpīgs, ciets, grumbuļains, nereti sastruto; strutas izlaužas uz āru, izveidojas ilgi nedzīstošas fistulas. Piedēkļa hroniska iekaisuma gadījumā parasti sāpju nav, slimnieks pavisam nejauši pats atrod nesāpīgu, cietu veidojumu blakus sēkliniekam. Ja iekaisums vēl nav sastrutojis, pēc antibakteriālas terapijas tas var likvidēties. Vienlaikus ar piedēkļa iekaisumu rodas arī priekšdziedzera un sēklas pūslīšu iekaisums. Tajos izveidojas sacietējumi, kas vai nu sakaļķojas, vai sastruto. Strutas var izlauzties uz āru caur starpeni; paliek ilgi nedzīstošas fistulas. Ir sāpes starpenē, urinēšanas traucējumi, spermā asinis un strutas. Arī urīnā var parādīties eritrocīti un leikocīti. Tuberkulozes process var skart arī urīnizvadkanāla gļotādu; rodas čūlas, sarētojumi, urīnizvadkanāla sašaurinājumi, urinēšanas grūtības. Ārstēšana ilgstoša (vairākus gadus), sākumā stacionāra, vēlāk ambulatoriska. Lieto prettuberkulozes līdzekļus (streptomicīnu, tubazīdu, PASS u.c), pret sarētojumiem - arī alvejas ekstraktu, lidāzi, prednizolonu. Dažreiz nepieciešama ķirurģiska ārstēšana.
