DIABĒTS

slimība, ko rada aizkuņģa dziedzera hormona insulīna trūkums un kam raksturīgi traucējumi ogļhidrātu, tauku, olbaltumvielu, ūdens un minerālvielu maiņā. Slimības cēlonis nav īsti zināms. Vismaz 25% gadījumu slimības pamatā ir iedzimta nosliece. Dažreiz šo slimību izraisa vēzis, iekaisums vai citi destruktīvi procesi aizkuņģa dziedzerī. Slimību veicina muskuļu darba trūkums un pārbagāts uzturs, sevišķi tauku un ogļhidrātu pārmērība uzturā. Slimību var veicināt psihiskas traumas un mehāniskas CNS traumas - galvas kontūzija, smadzeņu satricinājums.

Slēptas cukura diabēta formas aktivāciju var veicināt jebkura infekcija, it īpaši strutojošā infekcija. Trūkstot insulīnam, vielmaiņas procesos šūnās netiek izmantota glikoze, tās koncentrācija asinīs pieaug, un, pārsniedzot zināmu slieksni (ap 170 mg%), tā izdalās caur nierēm urīnā. Glikozei neizmantojoties, rodas daudz toksisku tauku maiņas produktu - ketonvielu, kas pavērš organisma skābju-bāzu attiecību skābju virzienā, radot diabētisko acidozi. Šīs ketonvielas izdalās urīnā, un analīzēs var konstatēt acetonu. Rodas traucējumi arī olbaltumvielu maiņā, jo tās, glikozei šūnās trūkstot, tiek daļēji pārvērstas glikozē, tāpēc deģenerējas muskulatūra un iekšējie orgāni. Tā kā līdz ar glikozi caur nierēm izdalās daudz ūdens, rodas stipras slāpes. Bez tam no organisma izskalojas minerālvielas (nātrija, kālija, hlora u.c. savienojumi) un vitamīni.

Slimībai progresējot, rodas deģeneratīvas pārmaiņas asinsvados. Klīniskā aina dažādās cukura diabēta stadijās ir atšķirīga. Slimības slēptajai stadijai raksturīga korpulence, atkārtotas strutojošas infekcijas, smaganu un zobu bojājumi, redzes traucējumi. Slimības tipiskajā stadijā raksturīgākās pazīmes ir nespēks, stipras slāpes un liels urīna daudzums, liela ēstgriba, tomēr cilvēka ķermeņa masa samazinās. Tuklajiem un pusmūža gados saslimušajiem slimības forma mēdz būt relatīvi vieglāka nekā kalsnajiem un jaunībā vai bērnībā saslimušajiem.

Akūta cukura diabēta komplikācija ir diabētiskā acidoze, kuras smagākā izpausme ir diabētiskā koma. Diabētiskās komas attīstību veicina slimībai pievienojusies infekcija, nepietiekams uzturs, tauku pārmērība uzturā, gremošanas traucējumi, kas saistīti ar vemšanu un caureju, u.tml. Diabētiskajai komai tuvojoties, slimnieks kļūst ļoti nespēcīgs, viņam rodas lielas slāpes, palielinās urīna daudzums, zūd ēstgriba, nereti ir slikta dūša, vemšana, sāpes vēderā; uzbudinājumu nomaina miegainība. Nesaņemot palīdzību, slimnieks 1-2 dienu laikā, retāk dažās stundās, nonāk bezsamaņā - diabētiskajā komā, no kuras to ne vienmēr izdodas glābt.

Cukura diabēta hroniskās komplikācijas visvairāk skar sīkos asinsvadus nierēs un acs tīklenē, izraisot nieru darbības un redzes traucējumus. Samērā agri attīstās ateroskleroze kāju, sirds muskulatūras un CNS lielajās artērijās, radot gangrēnas, miokarda infarkta un insulta draudus.

Ārstēšanā ir svarīgi šādi faktori: muskuļu darbs, diēta, pareizs dienas režīms, infekciju novēršana, antidiabētiskie līdzekļi. Regulārs fizisks darbs vai ārstnieciskā fizkultūra ir nepieciešami visiem vieglas un arī smagas formas slimniekiem (slodze piemērojama organisma spējām). Diētai jānodrošina organismam visas vajadzīgās vielas. Stingri jāievēro ēdienreizes. Uztura enerģētiskā vērtība jāsaskaņo ar slimnieka profesiju un barojumu: jo smagāks darbs un vājāks barojums, jo vairāk jāēd - un otrādi. Uzturā jāierobežo tauki, it īpaši dzīvnieku tauki, kā arī cukurs, medus, saldumi, cepumi, baltmaize un citi balto miltu ēdieni. Samērā brīvi var ēst rupja maluma maizi un citus tumšo miltu un rupjo putraimu ēdienus, kā arī olbaltumvielu produktus - liesu gaļu, saldūdens zivis (liesās), biezpienu, sieru, olas, pupas, zirņus. Ēdienus un dzērienus saldina ar ksilītu, sorbītu, saharīnu. Atļauts ēst lielāko daļu augļu un ogu, mazāk lietojot vīnogas, banānus, bumbierus, arbūzus. Diēta sevišķi stingri jāievēro tad, ja slimnieks nesaņem insulīnu. Slimniekam jāievēro ritmiska fiziskas slodzes un atpūtas mija, nav vēlams strādāt maiņās un naktī. Slimību pastiprina infekcijas, sevišķi strutojošā infekcija mutē, plaušās, nierēs, žultspūslī un citur, tāpēc infekcija laikus likvidējama. Līdzekļi, kas pamazina cukura daudzumu asinīs, lietojami stingri pēc ārsta norādījumiem. Rūpīgi ievērojot ārsta norādījumus, slimnieks var nodzīvot pilnvērtīgu mūžu.