DEZOKSIRIBONUKLEĪNSKĀBE
lielmolekulārs organiskais savienojums (nukleīnskābe), kas satur ģenētisko informāciju un veido gēna ķīmisko pamatu. Dezoksiribonukleīnskābes molekula sastāv no 4 nukleotīdu veidiem. Katrs nukleotīds satur purīnbāzi (adenīnu, guanīnu) vai piramidīnbāzi (citozīnu, timīnu), ogļhidrātu dezoksiribozi un fosforskābi. Nukleotīdi savstarpēji savienoti garās virknēs. No nukleotīdu sastāva, daudzuma un izvietojuma secības virknē atkarīgs sugai raksturīgais dezoksiribonukleīnskābes specifiskums. Nukleotīdu secībā ietvertā ģenētiskā informācija nosaka, kādas olbaltumvielas šūna spēj sintezēt, t.i., kādas aminoskābes kādā secībā iesaistās olbaltumvielas molekulā.
Dezoksiribonukleīnskābes milzīgā molekula sastāv no 2 šādām virknēm, kas, regulāriem vijumiem savītas ap kopēju asi, veido dubultspirāli. Ūdeņraža saites savieno vienas spirāles timīna atlikumu ar otras spirāles adenīna atlikumu un analoģiski - guanīna atlikumu ar citozīna atlikumu. Tādējādi virknes ir komplementāras (papildina viena otru). Šāda īpatnēja struktūra nosaka ne tikai dezoksiribonukleīnskābes bioloģiskās, bet arī fizikālās un ķīmiskās īpašības - dezoksiribonukleīnskābes molekulas ir stabilas. Šūnu kodolos dezoksiribonukleīnskābe ir saistīta galvenokārt ar olbaltumvielām kā dezoksiribonukleoproteīds, kas ir galvenā hromosomu sastāvdaļa. Šūnas dalīšanās cikla laikā dezoksiribonukleīnskābes daudzums dubultojas. Dezoksiribonukleīnskābes dubultošanās (replikācijas) procesā dubultspirāles virknes atdalās viena no otras, uz katras no tām fermenta ietekmē sintezējas jauna, tai komplementāra virkne. Tādējādi katra no abām jaunajām dezoksiribonukleīnskābes molekulām, kas identiskas vecajai, satur vienu veco un vienu no jauna sintezēto virkni. Dezoksiribonukleīnskābe ir matrice arī ribonukleīnskābes sintēzei. Att.
