DARBA FIZIOLOĢIJA
fizioloģijas nozare, kas pētī darba radītās norises cilvēka organismā. Darba fizioloģija dod teorētiskus pamatojumus darba racionalizācijas un darba higiēnas pasākumiem, kas atvieglo darbu un novērš tā kaitīgo ietekmi uz strādājoša cilvēka veselību. Darba laikā notiek pārmaiņas visu cilvēka orgānu funkcijās.
Visspilgtāk tās izpaužas asinsrites un elpošanas sistēmā: sirdsdarbība paātrinās no 70-80 sitieniem minūtē miera stāvoklī līdz 200 un pat vairāk smaga fiziska darba laikā, plaušu ventilācija mainās no 5-8 l/min. miera stāvoklī līdz 100 l/min. un vairāk. Izelpotā gaisa analīze ļauj noteikt darba laikā patērētā skābekļa daudzumu, bet pēc tā var aprēķināt organisma kopīgo enerģijas patēriņu. Enerģijas patēriņa intensitāte raksturo darba smagumu: ļoti smagā darbā (krāvēji, racēji) cilvēki patērē līdz 25 000 kJ (~6000 kcal) diennaktī, smagā darbā (kalēji, mūrnieki) - ap 16 000 kJ (3800 kcal), mērenā darbā - ap 13 000 kJ (3100 kcal), vieglā darbā (sēžot veikts garīgais darbs) - ap 10 000 kJ (~2500 kcal) diennaktī.
Par darba smagumu var spriest arī pēc sirds ritma pārmaiņām, kas zināmās robežās tieši proporcionālas enerģijas patēriņam. Sirds ritmu un elektrokardiogrammu nav grūti reģistrēt arī telemetriski (pa radio), netraucējot cilvēku darbā, tāpēc sirdsdarbības analīze ir kļuvusi par visplašāk lietoto darba fizioloģijas metodi. Sirdsdarbības un elpošanas reakcijas nodrošina barības vielu un skābekļa piegādi nodarbinātajiem muskuļiem. Muskuļu funkcijas - darba kustības, ja sistemātiski veic vienu un to pašu darbu, pilnveidojas. Sākumā vērojama kustību ģeneralizācija - daudzu muskuļu nevajadzīga iesaistīšana kustībās, lieks sasprindzinājums. Vēlāk notiek kustību koncentrēšanās, tās kļūst brīvas un precīzas, veidojas īpaša nervu procesu sistēma - dinamiskais stereotips, kad pietiek viena sākuma signāla, lai realizētos visa ierastā darbības programma.
Darba iemaņu apgūšanas pēdējā stadijā darba kustības kļūst automātiskas. Viens no aktuālākajiem darba fizioloģijas uzdevumiem ir pētīt garīgā darba ietekmi uz organismu, jo intelektuālā slodze pēdējā laikā strauji aug visos darba veidos. Tiek plaši analizēta sistēma cilvēks-mašīna, resp. cilvēka un mašīnu savstarpējā ietekme ražošanas procesā. Šās sarežģītās sistēmas pētīšana nav pa spēkam darba fizioloģijai vienai. Izveidojusies jauna zinātne - ergonomika, kas, apvienojot fizioloģijas, psiholoģijas, medicīnas, biomehānikas un tehnisko zinātņu sasniegumus, izstrādā ieteikumus, kā palielināt darba ražīgumu, vienlaikus uzlabojot darba apstākļus, lai jebkurš darbs kļūtu maksimāli produktīvs un veselībai nekaitīgs.
