BRŪCE
mehānisks ķermeņa audu bojājums, kam raksturīgs segaudu (ādas vai gļotādas) defekts, asiņošana un sāpes. Nereti brūce sniedzas dziļākos audos, muskuļos, kaulos, ķermeņa dobumos, locītavās, iekšējos orgānos. Pēc iegūšanas veida izšķir grieztas, durtas, sistas, plēstas, šautas u.c. brūces. Tās var būt arī saindētas, piem., pēc čūskas koduma, pēc indīgu kaujasvielu iekļūšanas. Sevišķi bīstami ir tādu dzīvnieku kodumi, kas slimo ar trakumsērgu, jo ar dzīvnieku siekalām brūcē iekļūst šās slimības ierosinātāji.
Katra brūce, izņemot aseptisku operāciju brūci, ir inficēta, jo ievainojuma brīdī tajā iekļūst infekcija. Pirmajās 6- 12 stundās brūcē iekļuvušie mikroorganismi nevairojas, bet pielāgojas videi, to patogēnās īpašības neizpaužas. Izplūdušās asinis, kā arī bojātie audi ir laba vide mikroorganismiem, un, ja brūce nav laikus apkopta un pārsieta, tā drīz vien var sastrutot. Bez tam vēlāk var pievienoties papildu infekcijas no apkārtējās ādas, apģērba, augsnes u.c. Tāpēc ikvienu brūci nepieciešams apkopt pirmo 6 stundu laikā, kad mikroorganismus iespējams iztīrīt no brūcēm mehāniski.
Brūces dzīšana atkarīga no vispārējās un vietējās organisma reakcijas. To nelabvēlīgi ietekmē vispārējs organisma novājējums, hipovitaminozes, cukura diabēts, anēmija, vielmaiņas traucējumi. Liela nozīme ir audu asinsapgādei un audu bojājuma raksturam. Laba asins piegāde ievainotajam apvidum paātrina brūces dzīšanas procesu, piem., brūce galvā un kaklā dzīst ātrāk. Griezta brūce ar gludām malām dzīst ātrāk nekā brūce ar saplosītām malām, sevišķi vēl, ja to sašuj, piem., operācijas brūce sadzīst 5-7 dienās.
Pirmās palīdzības pamatuzdevums ir asiņošanas apturēšana, kā arī brūces pasargāšana no inficēšanās. Ja brūce stipri asiņo, asiņošanu aptur, uzliekot spiedošu pārsēju vai žņaugu. Ja ievainojums bīstams, sniedz pirmo palīdzību, vienlaikus izsaucot arī ātro medicīnisko palīdzību (nevis pēc tam!). Nepieciešamības gadījumā, ja brūce ir liela vai ir aizdomas par dziļāku audu (cīpslu, muskuļu, kaulu) bojājumiem, cietušo locekli (roku, kāju) iešinē (par iešinēšanas paņēmieniem skatīt lūzums).
Ja brūce asiņo maz vai asiņošana apstājusies, brūce jāapkopj, stingri ievērojot aseptiku. Brūces apkārtni apmazgā ar spirtu (var lietot arī odekolonu vai degvīnu) virzienā no brūces uz ārpusi, tad brūce apkārtni apziež ar 5% joda šķīdumu. Ja iespējams, pirms brūce pārsiešanas rokas labi nomazgā un dezinficē ar spirtu. Brūci nedrīkst mazgāt ar ūdeni (tad tajā iekļūst mikrobi) un lietot medikamentus (pulverus, ziedes). Svešķermeņus no brūces drīkst izņemt tikai tad, ja tie atrodas virspusē. Brūce jāiztīra, jāizmazgā ar viegli dezinficējošu šķidrumu (3% ūdeņraža pārskābi, 0,02% furacilīna vai 3% borskābes šķīdumu). Pārsiešanai lieto sterilu marles saiti, bet, ja tādas nav, var izmantot tīru kokvilnas vai linu drānu, kas izgludināta ar karstu gludekli. Pārsienot nedrīkst pieskarties tai saites vietai, kuru liek uz brūces (skatīt arī individuālā pārsiešanas pakete). Katras brūces gadījumā nekavējoties jāgriežas medicīnas iestādē, kur izdara profilaktisku potēšanu pret stingumkrampjiem un brūci pārbauda, vajadzības gadījumā izgriež saplosītos audus un brūci sašuj: ja brūce radusies no dzīvnieku koduma - potē pret trakumsērgu. Par brūci, kas radusies no čūskas koduma un kukaiņu (bišu, lapseņu) dzēluma, skatīt dzīvnieku kodumi un kukaiņu dzēlumi. Par strutojošu brūču ārstēšanu skatīt strutojošā infekcija.
