AUTOHEMOTERAPIJA
paša slimnieka asiņu izmantošana ārstēšanai. No slimnieka vēnas iegūtas asinis viņam injicē muskulī vai ādā. Injekcijai muskulī vienā reizē parasti izlieto 2-10 ml, bet injekcijai ādā - 0,1-0,2 ml asiņu. Ievadīšanas vietā sairušie eritrocīti u.c. asiņu sastāvdaļas ķīmiski pārveidojas, uzsūcas, iekļūst asinsritē un, iedarbojoties uz visu organismu, var mainīt tā reaktivitāti un palielināt dabiskās aizsargspējas. Muskulī ievadītajām asinīm šī iedarbība ir spēcīgāka; to izmanto bronhiālās astmas, olnīcu iekaisumu, dažu ādas, hronisku locītavu slimību u.c. gadījumos. Asiņu injicēšana ādā ir sāpīga, ar mazāku vispārēju iedarbību; ievadot asinis ādā, attiecīgajā apvidū rodas receptoru kairinājuma izraisīta reflektoriska asinsrites maiņa. Šo paņēmienu lieto nervu iekaisumu, asinsvadu spazmu u.c. gadījumos.
