AUSKULTĀCIJA
viena no slimnieku izmeklēšanas pamatmetodēm, kuras būtība ir iekšējos orgānos radušos skaņu novērtēšana. Auskultāciju var izdarīt tieši, pieliekot ausi pie izklausāmās vietas, vai netieši, skaņu no izklausāmās vietas novadot izmeklētāja ausī ar instrumentu. Netiešajai auskultācijai lieto stetoskopu (īsa caurulīte ar paplašinājumu abos galos) vai fonendoskopu (apaļš metāla vai plastmasas skaņu uztvērējs, kam pievienotas 2 gumijas vai plastmasas caurules skaņas novadīšanai ausīs). Auskultācijai ir svarīga nozīme plaušu un sirds slimību diagnostikā. Virs normāli funkcionējošām plaušām elpošanas laikā dzirdamas ieelpai un izelpai raksturīgas skaņas; elpošanas orgānu slimību gadījumā mainās šo skaņu kvalitāte, kā arī nereti rodas dažādi ar elpošanu saistīti trokšņi. Ar auskultāciju var konstatēt sirdsdarbības ātruma vai ritma pārmaiņas, sirds toņu kvalitātes maiņu vai savdabīgu ar sirdsdarbību saistītu trokšņu rašanos. Stipri izteikti ar sirdsdarbību saistīti trokšņi parasti ir sirds vārstuļu bojājuma pazīme. Sirds toņus un trokšņus var reģistrēt arī grafiski ar speciālu aparātu - fonokardiogrāfu. Att.
