ATMIŅAS TRAUCĒJUMI

Atmiņa var pasliktināties (dismnēzija), var būt kļūdaina, aplama, izkropļota (paramnēze), var iestāties arī atmiņas zudums (amnēzija). Retumis atmiņas traucējumu izpausme ir īslaicīga atmiņas paasināšanās (hipermnēzija) - tas var notikt maniakālos stāvokļos, paaugstinātas t° laikā, kad slimnieki reizēm notikumus atceras sevišķi detalizēti. Atmiņas īslaicīga pavājināšanās var būt psihiska aizkavējuma rezultāts; pēc tā likvidēšanās atmiņa atjaunojas. īslaicīgu atmiņas pavājināšanos var izraisīt depresija, aptumšota apziņa, astēnija.

Ja ir organiskas CNS slimības, atmiņas traucējumi parasti ir maz atgriezeniski vai pilnīgi neatgriezeniski. Sākoties astēnijai vai organiskām CNS pārmaiņām, vispirms rodas epizodiskas grūtības tieši vajadzīgajā brīdī atminēties (reproducēt) nepieciešamos faktus, bet nedaudz vēlāk tie atmiņā «uzpeld». Turpmāk ir grūti arī faktus iegaumēt un saglabāt atmiņā.

Atmiņas zudums - amnēzija - var būt saistīts gan ar kādu noteiktu periodu (piem., aptumšotas apziņas periodu), gan vispārējs. Nereti pēc galvas smadzeņu traumas zūd atmiņa par kādu laika posmu pirms traumas vai tieši pēc traumas. Visbiežāk abi šie atmiņas traucējumu veidi kombinējas. Atmiņas zuduma periodi var aptvert dažas minūtes vai arī stundas, dienas un nedēļas.

Vecumā var rasties progresējoša amnēzija - nav vairs iespējams prasmes un iemaņas automatizēt un kaut ko jaunu apgūt, bet reizē pakāpeniski zūd jau esošās zināšanas. Vispirms aizmirstas fakti, kas apgūti pēdējie, bet atmiņas par jaunības notikumiem saglabājas ilgāk. Tāpat no atmiņas pirmie zūd mazāk emocionāli notikumi, kam dzīvē bijusi niecīga nozīme, bet ilgāk atmiņā saglabājas fakti, kuri emocionāli dziļāk pārdzīvoti un cieši saistījušies tieši ar cilvēku interesēm un personību.

Atmiņas traucējumi, ja tie nav pārāk lieli, parasti neietekmē darba spējas. Daudzi cilvēki, kaut arī atmiņa vāja, var tomēr produktīvi strādāt garīgu darbu. Rodoties funkcionāliem atmiņas traucējumiem (parasti tie izpaužas izklaidībā), nepieciešama atpūta, kā arī vispārspēcinoša terapija. Ja atmiņas traucējumi kļuvuši dziļāki, tos palīdz kompensēt akurātība, precizitāte (katra lieta aizvien stāv zināmā vietā) un vajadzīgās informācijas (darba uzdevumu utt.) pierakstīšana. Ārstē pamatslimību.