APDEGUMS

audu bojājums, kas rodas, iedarbojoties augstai t° (termiskais apdegums), ķīmiskām vielām (ķīmiskais apdegums), starojumam (starojuma apdegums). Visbiežākie ir termiskie apdegumi, ko izraisa liesma, karsts ūdens, gaiss, nokaitēts metāls, tvaiks u.c. Ķīmiskie apdegumi rodas, iedarbojoties skābēm, sārmiem, dažādiem kodīgiem sāļiem, dažām indīgām kaujas vielām. Starojuma apdegumu izraisa ilgstošs, intensīvs saules starojums, ultravioletais, kā arī jonizējošais starojums.

Pēc apdegums dziļuma izšķir 4 pakāpes. I pakāpes apdegums - ādas apsārtums: ādas kapilāri paplašinās, un audos izplūst plazma - āda kļūst sārta un pietūkst. Šīs parādības izzūd pēc 2-4 dienām un beidzas ar pigmentāciju un ādas lobīšanos.

II pakāpes apdegums - pūšļu veidošanās: plazma atslāņo ādas raga kārtu, un rodas pūšļi. Dažu dienu laikā tie vai nu uzsūcas, vai plīst, reizēm sastruto. Pēc pūšļa pārplīšanas paliek jēlums, kas (ja nesākas strutošana) sadzīst 1-2 nedēļās. Kādu laiku ādā paliek pigmentācijas traucējumi, kas 6-12 mēnešos izzūd.

III pakāpes apdegums - brūču veidošanās: sākumā var būt līdzīgs II pakāpes apdegumam. 3.-5. dienā pēc apdeguma kļūst redzams, vai iespējama ādas pašatjaunošanās (A grupa) vai bojā gājuši visi tās elementi (B grupa). A grupas gadījumā parasti nav nepieciešama ādas pārstādīšana (pēc В grupas apdeguma - jāpārstāda). Izņēmums ir nelielas apdeguma brūces, kurām ādas epitēlijs pāraug pāri no brūces malām. Pēc šo apdegumu pilnīgas sadzīšanas paliek rētas. Kādu laiku ir pigmentācijas traucējumi - jaunā āda vietām tumšāka, citur zaudējusi pigmentu un ir bāla.

IV pakāpes apdegums - audu pārogļošanās: bojātā āda sākumā bieži vien nespodri bālganpelēka, līdzīga pergamentam, un tikai vēlāk kļūst brūna vai pat melna. Audi cieti, no ievainojuma neasiņo. Ja apdegums ir visapkārt loceklim (cirkulārs), elastību zaudējušie audi var sažņaugt locekli, traucēt tajā asinsriti un radīt nekrozi. Pirmajās stundās pēc apdeguma sāpju kairinājuma, kā arī plazmas zaudējuma dēļ rodas vispārējas pārmaiņas organismā - paātrināts pulss, slāpes, nemiers. Vēlāk, kad sāk uzsūkties bojā gājušie audi un brūce sastruto, zūd ēstgriba, paaugstinās ķermeņa t°, rodas nespēks, novājēšana. Traucēta aknu, nieru, sirds un asinsvadu, kā arī gremošanas orgānu darbība.

Traumas smagumu nosaka apdeguma dziļums, plašums un zināmā mērā arī lokalizācija. Apdeguma virsmu var izmērīt ar plaukstu (tā sedz apmēram 1 -1,2% ķermeņa virsmas). II pakāpes un smagāki apdegumi, kas aizņem vairāk nekā 20% ķermeņa virsmas, parasti izraisa arī saindēšanos.

Dažādas vielas ar vienu un to pašu t° audus ietekmē dažādi, piem., āda labi panes 70-80° parafīna aplikācijas, bet, ja uz ādas nokļūst tikpat karsts ūdens vai tā tvaiki, rodas apdegums; līdz 150-180° sakarsēts sauss gaiss nav bīstams, bet jebkurš metāla priekšmets šajā t° rada apdegumu. Svarīga ir karstumu pārnesošā aģenta ietekme uz ādas raga kārtu, kas pati ir slikts siltuma vadītājs un pasargā no apdeguma. Pārmaiņas apdeguma vietā izraisa gan termiskā aģenta koagulējošā iedarbība uz olbaltumvielām, gan vēlāk radusies tūska un audu barošanās traucējumi.

Termiska apdeguma gadījumā, sniedzot pirmo palīdzību, apdegusi ķermeņa daļa ātri un pietiekami ilgi jāatvēsina, uzliekot auksta ūdens kompreses vai iemērcot tīrā, aukstā (vislabāk tekošā) ūdenī. Tas ne tikai mazina sāpes, bet arī ierobežo audu tūsku, kas pati par sevi var radīt audu barošanās traucējumus. Mājas apstākļos lieto kālija permanganāta šķīdumu un kaļķu linimentu. Apdeguma ārstēšanā lieto emulsijas vai ziedes, piem., sintomicīna emulsiju, sterilu vazelīna eļļu ar penicilīnu, oksikorta ziedi. Svarīgi šos līdzekļus laiku pa laikam mainīt.

Plašāku apdegumu virsmu ārstēšanā ērti un efektīvi ir pretmikrobu līdzekļu aerosoli, īpaši putu aerosoli, jo putas ļauj brīvi piekļūt gaisam un labi ietekmē brūcēm pāri augošās ādas epitēlija šūnas. Kontraktūru novēršanai izmanto ārstniecisko fizkultūru. Lai uzlabotu organisma vispārējo stāvokli, liela nozīme uzturam. Slimnieki jāēdina biežāk - 5-6 reizes dienā. Uzturam jābūt ar pietiekamu enerģētisko vērtību, jāsatur viegli sagremojamas olbaltumvielas (olas, putnu, jaunlopu gaļa).

Ķīmisko apdegumu gadījumā, sniedzot pirmo palīdzību, jācenšas noskalot cietušo ķermeņa apvidu ar ūdeni. Ja apdegumu izraisījusi skābe, jāuzliek 1-5% dzeramās sodas šķīdumā (1 tējk. uz glāzi ūdens) samērcēts apliekamais, ja sārmaina viela, - 1% etiķskābē (1-2 tējk. uz glāzi ūdens) vai citronskābē samitrināta drāna. Degošu fosforu apdzēš ar 5% vara sulfāta (vitriola) šķīdumu.

Saules staru un ultravioletā starojuma radītie apdegumi parasti ir viegli, bet dažreiz var būt arī II pakāpes. Tos ārstē tāpat kā pārējos apdegumus. Ja apdegums ir plašs, lai mazinātu vispārējās parādības - uzbudinājumu, sāpes, paātrinātu sirdsdarbību, niezi, dažkārt lieto prethistamīna līdzekļus (dimedrolu, suprastīnu u.c). Jonizējošā starojuma radītie apdegumi stipri atšķiras no pārējiem. Pārmaiņas audos rodas vēlāk; brūces ļoti slikti dzīst, bieži izveidojas nedzīstošas čūlas.