ANĒMIJA
mazasinība - stāvoklis, kad asinīs samazināts eritrocītu un hemoglobīna daudzums vai viens no tiem. LPSR pieaugušajiem par normu var uzskatīt 72-85 vienības (12-14 g uz 100 ml asiņu) hemoglobīna un 3,6-4,5 milj. eritrocītu vienā mm3 asiņu sievietēm un 78-100 vienības (13-16 g uz 100 ml asiņu) hemoglobīna un 3,7-5,2 milj. eritrocītu vienā mm3 asiņu vīriešiem.
Anēmija parasti nav patstāvīga slimība; to izraisa kāda cita slimība vai kādas eritrocītu ražošanai nepieciešamas vielas trūkums. Visbiežāk anēmijas cēlonis ir vienreizējs liels vai atkārtoti mazāki asins zaudējumi (posthemorāģiskā anēmija); eritrocītu vai hemoglobīna ražošanai nepieciešamo vielu - dzelzs, Bб un B12 vitamīna, olbaltumvielu u.c. trūkums (deficīta anēmija); kaula smadzeņu bojājums (hipoplastiskā anēmija); saīsināts eritrocītu mūžs (hemolītiskā anēmija). Anēmijas pamatā var būt arī vairāki no minētajiem faktoriem.
Visiem anēmijas veidiem ir daudz kopīgu pazīmju, kuru izpausmi nosaka anēmijas smaguma pakāpe. Slimniekam ir nespēks, nogurums, miegainība, nespēja ilgstoši koncentrēties, galvassāpes, sirdsklauves un aizdusa (sakarā ar fizisku piepūli). Raksturīgs ir bālums. Bez tam katrai anēmijas formai ir savas pazīmes. Tā, piem., hroniskai posthemorāģiskajai anēmijai un dzelzs deficīta anēmijai raksturīgs ādas sausums, jēlums mutes kaktiņos, sāpes mēles galā, smagākos gadījumos nagi kļūst trausli, ieliecas un tajos rodas šķērsrievas. Posthemorāģiskās anēmijas pamatā ir asins zaudējums sakarā ar ārēju traumu, čūlu, vēzi, iekšējām trūcēm, dzemdes asiņošanu. Ārstē, novēršot asiņošanu un pārlejot asinis. Hroniskās posthemorāģiskās anēmijas ārstēšanai lieto arī dzelzs preparātus.
Dzelzs deficīta anēmijas cēloņi var būt asins zaudējums, gremošanas orgānu slimības, vienpusīgs, nepilnvērtīgs uzturs, īpaši bērnībā, paātrināta augšana, grūtniecība, bērna zīdīšana. Ārstē ar dzelzs preparātiem. Dažreiz pārlej asinis. Lietojams ar dzelzi bagāts uzturs (gaļa, aknas, pākšaugi, ogas).
Ar B12 vitamīna deficīta anēmiju biežāk saslimst cilvēki, kas vecāki par 40 g. Slimības pamatā ir B12 vitamīna uzsūkšanās traucējumi, kas rodas kuņģa gļotādas atrofijas dēļ vai pēc kuņģa izoperēšanas, jo B12 vitamīna uzsūkšanās iespējama tikai tad, ja gremošanas traktā ir speciāla olbaltumviela, ko ražo kuņģa gļotādas epitēlijšūnas. Slimnieki kļūst bāli, iedzelteni, zaudē ēstgribu, viņiem ir caureja vai aizcietējums; t° bieži paaugstinās līdz 37,5-38°. Raksturīgi, ka eritrocītu daudzums samazinās lielākā mērā nekā hemoglobīna daudzums. Skarta arī nervu sistēma, visbiežāk muguras smadzenes. Slimniekam tirpst kājas un rokas, gaita nedroša, traucēta kustību koordinācija. Reizēm rodas urinēšanas traucējumi. Ārstēšanā lieto B12 vitamīna injekcijas.
Hipoplastiskās anēmijas pamatā ir ķīmisku vielu (benzols, arsēns), toksisku vielmaiņas produktu (urēmijas gadījumā), medikamentu (smago metālu sāļi, sulfanilamīdi, dažas antibiotikas), kā arī jonizējošā starojuma kaitīgā iedarbība uz kaula smadzenēm. Hipoplastiskā anēmija var būt akūta vai hroniska. Samazinās ne tikai eritrocītu, bet arī leikocītu un trombocītu daudzums, tāpēc raksturīgs slimības simptoms ir dažāda veida un stipruma asiņošana un t° paaugstināšanās (ja pievienojas bakteriālā infekcija). Hipoplastiskā anēmija pieder pie smagākajiem anēmijas veidiem. Ārstē, pārlejot asinis, galvenokārt tieši no donora, un lietojot B grupas vitamīnus, C vitamīnu, virsnieru garozas hormonu preparātus, anaboliskos hormonus. Atsevišķos gadījumos pārstāda kaula smadzenes vai izoperē liesu.
Hemolītiskās anēmijas gadījumā eritrocītu mūžs ir saīsināts - nevis 120 dienu, bet 60-15 dienu un mazāk. Hemolītiskā anēmija var būt akūta un hroniska. Pāragra eritrocītu sairšana daudzos gadījumos saistīta ar dažādiem iedzimtiem eritrocītu defektiem, ar saindēšanos vai ar kāda medikamenta nepanešanu. Galvenie hemolītiskās anēmijas simptomi ir mērena acu ābolu un ādas dzelte, liesas palielināšanās. Bieži vien stipri mainās eritrocītu lielums un forma. Ļoti straujas un intensīvas hemolīzes gadījumā urīns kļūst tumši brūns līdz ķiršu sarkans, jo ar urīnu izdalās brīvais hemoglobīns (hemoglobinūrija). Ārstē atkarībā no hemolītiskās anēmijas cēloņa un attīstības mehānisma. Tā, piem., dažu iedzimto hemolītisko anēmijas formu gadījumā ļoti efektīva ir liesas izoperēšana. Dažas iegūtās hemolītiskās anēmija formas, kuru cēlonis ir organismā radušās antivielas pret paša eritrocītiem, sekmīgi ārstē ar virsnieru garozas hormonu preparātiem. Nereti jāpārlej asinis. Tā kā anēmija parasti ir kādas citas slimības simptoms, visos gadījumos ir svarīgi noskaidrot pamatslimību un lietot vajadzīgo individuālo terapiju.
