ANATOMIJA
zinātne, kas pētī ķermeņa formu un uzbūvi saistībā ar funkciju, kā arī ķermeņa attīstības likumsakarības. Mūsdienu anatomija diferencējusies vairākās nozarēs. Normālās (aprakstošās) anatomijas izpētes objekts ir vesela cilvēka organisms. Atbilstoši organisma sistēmām anatomiju iedala osteoloģijā (mācība par kauliem), sindesmoloģijā (mācība par kaulu savienojumiem), mioloģijā (mācība par muskuļiem), splanhnoloģijā (mācība par iekšējiem orgāniem), angiоlо – ģijā (mācība par asinsvadiem un limfvadiem), neiroloģijā (mācība par centrālo un perifērisko nervu sistēmu), estezioloģijā (mācība par maņu orgāniem). Strauji attīstās mācība par iekšējās sekrēcijas dziedzeriem. Jau 19. gs. no anatomijas kā patstāvīgas zinātnes atdalījās histoloģija, kas pētī audu un orgānu mikroskopisko uzbūvi, patoloģiskā anatomija, kas pētī slimību skartos orgānus un audus, topogrāfiskā anatomija, kas pētī audu un orgānu savstarpējās attiecības un novietojumu atsevišķos ķermeņa apvidos (sevišķi svarīga ķirurgiem), un plastiskā anatomija, kas apraksta cilvēka ķermeņa ārējās formas un proporcijas (svarīga tēlniekiem un gleznotājiem). Salīdzināmā anatomija pētī galvenos, cilvēka un dzīvnieka organisma evolūcijas posmus.
