ANAFILAKSE
slimīgi pastiprināta organisma jutība pret svešas vielas (biežāk olbaltumvielu) atkārtotu ievadīšanu organismā galvenokārt ārpus gremošanas trakta; viens no alerģijas veidiem. Vielas, kas rada anafilaksi, - anafilaktogēni - visbiežāk ir šķīstošie proteīni, piem., asins seruma olbaltumvielas. Anafilaktogēna pirmā (sagatavojošā) deva organismā ierosina specifisku antivielu rašanos un pastiprinātas jutības izveidošanos (sensibilizāciju). Pēc 7-12 dienām tā paša anafilaktogēna nākošās devas ietekmē no šūnām atbrīvojas bioloģiski aktīvas vielas, kas izraisa anafilaksi. Ja anafilaktogēnu ievada vēnā, rodas galvenokārt vispārēja anafilakse. Tā cilvēkam izpaužas asinsrites traucējumos (sākumā asinsspiediens paaugstinās, tad krītas, sirdsdarbība kļūst aritmiska), kam pievienojas elpošanas traucējumi, izspiežas acu āboli, neapzināti izdalās urīns un izkārnījumi.
Anafilaksi, kas iestājas sevišķi strauji un ir spilgti izteikta, sauc par anafilaktisko šoku. Parasti tik asā formā anafilakse neizpaužas. Ja anafilaktogēnu (serumu vai kādu svešu proteīnu) atkārtoti ievada ādā, injekcijas vieta pēc 2-3 minūtēm piepamst un kļūst sārta, izveidojas sacietējums, reizēm pat nekroze (Artī fenomens). Tā ir lokālā anafilakse. Aplūkotās anafilakses ainas sauc par aktīvo anafilaksi. Tai nostata pretī pasīvo anafilaksi, kas novērojama, piem., pārlejot sensibilizēta cilvēka asinis veselam vai injicējot sensibilizēta cilvēka asins serumu vesela cilvēka ādā. Mikroskopiski atrod kapilāru paplašinājumus, asins sastrēgumu un pastiprinātu asins plazmas izplūdumu audos. Praktiskajā medicīnā anafilaktiskās reakcijas novērojamas, ja atkārtoti ievada dziednieciskos serumus, kas iegūti no vienas un tās pašas sugas dzīvniekiem; pastiprinātās jutības stāvoklis saglabājas līdz 3 gadiem.
