AKA
ietaise dzeramā ūdens iegūšanai. Ūdens kvalitāte ir atkarīga galvenokārt no vietas izvēles. Pēc sanitārajiem noteikumiem par sabiedrisko aku ierīkošanu un ekspluatēšanu akai jāatrodas ne mazāk kā 20 m attālumā no jebkura piesārņojuma avota, arī no dzīvojamām ēkām; jāņem vērā arī pazemes ūdeņu tecēšanas virziens. Izšķir šahtveida (raktās) un cauruļveida (urbtās) akas. Šahtveida akas izklāšanai ieteicami betona vai dzelzsbetona grodi; koka grodi no higiēnas viedokļa ir vismazāk piemēroti, jo tie nepietiekami izolē ūdeni no augsnes virskārtas netīrumiem. Lai šahta būtu labāk pasargāta no piesārņošanas, tai visapkārt 2 m dziļumā jāizveido 0,5 m biezs māla aizsargslānis; apkārt akai jāizveido slīpums, lai atmosfēras ūdeņi varētu notecēt un nesakrātos ap aku.
Ūdens iegūšanai var izmantot kopēju spaini, taču no higiēnas viedokļa labākais paņēmiens ir ūdens ieguve ar sūkni. Lietojot sūkni, aku iespējams pilnīgi pasargāt no piesārņošanas - aku rūpīgi noklāj un uz ārpusi izvada tikai sūkni, ko ieteicams novietot nevis tieši virs akas, bet nelielā attālumā no tās. Cauruļveida akas iedala seklajās un dziļajās akās. Ierīkojot seklo cauruļveida aku, zemē iedzen speciālu cauruli ar atverēm un smalku vara sietiņu. Caurule beidzas ar īpašu uzgali, kas atvieglo tās iedzīšanu zemē. Cauruli iedzen zemē 6-7 m dziļumā; šādā dziļumā parasti ir tikai seklais pazemes ūdens. Ierīkojot dziļās cauruļveida akas, cauruli zemē ieurbj mehāniski; tās var būt pat līdz 200 m dziļas. Dziļais pazemes ūdens, kas ieplūst šādās akās, bieži vien atrodas zem spiediena un līdz zemes virskārtai izplūst pats; tādas akas sauc par artēziskām akām. Ūdens kvalitāte tajās atbilst sanitāri higiēniskajām prasībām, taču bieži vien ūdenim ir palielināta cietība un minerālvielu daudzums. 2 att.
