ĀDAS TUBERKULOZE

Ādas tuberkulozes rašanos veicina organisma uzņēmība un ādas fizioloģisko funkciju traucējumi. Tuberkulozes mikobaktērija ādā parasti nokļūst ar asinīm un limfu no inficētiem iekšējiem orgāniem, kā arī pašinficēšanās ceļā (piem., plaušu tuberkolozes slimniekam mikobaktērijas var nokļūt mutē ar krēpām un tur radīt mutes gļotādas tuberkolozi); retāk ierosinātājs iekļūst bojātā ādā no ārējās vides. Izšķir ādas tuberkulozes lokalizētās formas (norobežoti bojājumi ādā, kuriem ir hroniska gaita un tieksme lēni progresēt) un diseminētās formas (simetriski izkaisīti bojājumi ādā, kuri var paši no sevis izzust un atkal pēkšņi parādīties).

Ādas tuberkulozes lokalizētās formas. Tuberkulozā vilkēde (lupus vulgaris) ir visbiežāk sastopamā (līdz 75% ) ādas tuberkulozes forma. Slimība parasti sākas un attīstās bērna vai pusaudža gados. Sākotnējais izsitums - lupoma (tuberkuls) veidojas ādā kniepadatas galviņas vai zirņa lielumā. Tā ir sarkana, ar iedzelteni brūnu nokrāsu. Lupomas visbiežāk lokalizējas sejā, sevišķi uz deguna, vaigiem, kā arī deguna, mutes un rīkles gļotādā. Tām sadzīstot, paliek rētas, kas var radīt smagus izkropļojumus. Tuberkulozajai vilkēdei raksturīga jaunu lupomu veidošanās vecajās rētās. Gaita hroniska. Ārstē ar spēcinošiem līdzekļiem (dzelzs, fosfora, kalcija preparātiem, C, D2 vitamīniem), pilnvērtīgu uzturu, prettuberkulozes līdzekļiem (ftivazidu, tubazīdu, PASS, streptomicīnu). Ilgstoši jāārstējas slimnīcā un sanatorijā.

Skrofuloderma (scrofuloderma) rodas galvenokārt bērnībā vai jaunībā. Tuberkolozes bojāto un palielināto kakla limfmezglu dēļ kakls stipri uztūkst, zūd robeža starp galvu un kaklu. Tuberkolozes infekcija nokļūst ādā ar asinīm un limfu (primārā skrofuloderma) vai biežāk no tuberkolozes bojātiem limfmezgliem, kauliem, locītavām (sekundārā skrofuloderma). Retāk iespējama eksogēna inficēšanās. Primārā skrofuloderma var rasties jebkurā vietā uz ādas, sekundārā - parasti kakla limfmezglos. Ārstē tāpat kā tuberkulozo vilkēdi.

Kārpveida ādas tuberkuloze (tuberculosis cutis verrucosa) visbiežāk izveidojas eksogēnas infekcijas ceļā. Tā sastopama cilvēkiem, kas darbā saskaras ar tuberkuloziem dzīvniekiem vai to ādām, ar tuberkolozes slimnieku līķiem. Atšķirībā no vienkāršajām kārpām tām ārmalā ir iekaisuma valnis. Lokalizējas galvenokārt uz plaukstas locītavām, bet var būt arī citās ķermeņa daļās. Ārstē tāpat kā tuberkulozo vilkēdi. Ādas bojājumus izoperē, reizēm lieto diatermokoagulāciju.

Profilakse. Sanitāri higiēnisko apstākļu uzlabošana darbavietā.

Čūlainā ādas tuberkuloze (tuberculosis cutis ulcerosa) visbiežāk rodas pašinficēšanās ceļā, parasti cilvēkiem, kas slimo ar iekšējo orgānu smagu tuberkolozi. Čūlas veidojas vietās, kur āda pāriet gļotādā, - ap lūpām, anālo atveri, dzimumorgāniem. Slimība ilgstoša. Ārstē galvenokārt iekšējo orgānu tuberkolozes perēkli, kas izdala mikobaktērijas.

Biežāk sastopamās ādas tuberkulozes diseminētās formas. Papulonekrotiskā ādas tuberkuloze (tuberculosis cutis papulonecrotica) izplatās ar asinīm. Lokalizējas galvenokārt uz augšdelmiem un apakšstilbiem, plaukstu virspusē, kā arī sejā. Slimībai raksturīgi blīvi, zilgansarkani tuberkuli, ne lielāki par zirni. Pēc tuberkula sadzīšanas paliek baku rētai līdzīgs iedobums. Slimība ilgstoša. Uzliesmojumi pavasarī un ziemā. Ārstē tāpat kā tuberkulozo vilkēdi.

Induratīvā eritēma (erythema induratum) lokalizējas uz apakšstilbiem. Slimo galvenokārt sievietes. Slimības attīstību veicina kāju apsaldēšana un darbs, kas saistīts ar ilgstošu stāvēšanu. Zemādas tauku slānī veidojas zilgansarkani mezgli, ne lielāki par baloža olu. Tie atstāj rētu. Vispārējā ārstēšana tāda pati kā tuberkulozās vilkēdes gadījumā. Bojājumus apstaro ar ultravioleto starojumu, lieto arī dažādas ziedes.