ADAPTĀCIJA
augu un dzīvnieku pielāgošanās mainīgajiem eksistences apstākļiem. Attiecībā uz cilvēka organismu adaptācijas jēdzienam ir ļoti plaša nozīme; runa ir ne tikai par evolūcijas gaitā izveidojušos spēju piemēroties dažādiem klimatiskajiem apstākļiem (skatīt aklimatizācija), bet arī par pielāgošanos dažādai sociālai videi- t.s. profesionālā un sadzīves adaptācija. Organisma adaptācijas norisēs iekļaujas dažādas orgānu sistēmas, tomēr galvenā nozīme ir neirohumorālajiem regulācijas mehānismiem. Adaptācijas procesā izšķir vairākas stadijas: vides apstākļiem krasi mainoties, vispirms pārsvarā ir organisma funkciju traucējumi (dekompensācijas stadija); tad pamazām ieslēdzas kompleksas pielāgošanās reakcijas - organisms aktīvi meklē stabilu stāvokli, kas atbilstu jaunajiem apstākļiem, - pēc tam (labvēlīgā gadījumā) funkcijas stabilizējas - notikusi jaunajiem apstākļiem atbilstoša adaptācija. Viens no visvairāk izplatītajiem adaptācijas veidiem ir pielāgošanās videi ar neierastu atmosfēras spiedienu (pazeminātu - augstu kalnos, paaugstinātu - zem ūdens). Tā, piem., ja kāpj kalnos, sākumperiodā nelabvēlīgais skābekļa parciālais spiediens elpojamā gaisā apgrūtina elpošanu, izraisa asinsrites nepietiekamību, reiboni, nespēku. Adaptācijas procesā šīs parādības pakāpeniski zūd un notiek pielāgošanās (palielinās eritrocītu skaits, hemoglobīna spēja saistīt skābekli, normalizējas sirdsdarbība utt.). Šīs pielāgošanās reakcijas normalizē organisma funkcionālo stāvokli un atjauno darbaspējas. Adaptācijas norišu ātrums un efektivitāte atkarīga no organisma reaktivitātes, vecuma un trenētības. Pilnvērtīgas adaptācijas reakcijas ir svarīgs priekšnoteikums vairāku profesiju pārstāvjiem - kosmonautiem, ūdenslīdējiem, ģeologiem, alpīnistiem u.tml. Adaptācijas spēja piemīt ne tikai visam organismam, bet arī katrai orgānu sistēmai, ikvienai šūnai. Visspilgtāk izteikta ir receptoru un sinaptisko veidojumu adaptācija. Maņu orgānu adaptācija nodrošina iespēju uztvert un analizēt ārējās vides signālus ļoti plašā to intensitātes diapazonā (piem., acs tīklenes pielāgošanās dažādam apgaismojumam). Vājā apgaismojumā palielinās redzes pigmentu koncentrācija fotoreceptoros un atsevišķu fotoreceptoru savstarpējā sadarbība. Līdz ar to, kaut arī samazinās redzes asums, tīklenes jutība palielinās un redzes analizators spēj veikt savu pamatfunkciju - uztvert optiskos kairinājumus. Redzes adaptācija spilgtā apgaismojumā saistīta ar pretēja rakstura pārmaiņām tīklenē. Receptoru adaptācija ilgstošai pastāvīgas intensitātes kairinātāju iedarbībai izpaužas receptoru ierosināmības pakāpeniskas samazināšanās veidā. Līdz ar to lielākā daļa pastāvīgi darbojošos ārējās vides faktoru nekādu ierosu receptoros nerada - cilvēks nejūt ierasta apģērba pieskārienu, nedzird vienmuļas skaņas u.tml. Šūnu adaptācijas pamatā ir īpatnējas vielmaiņas norises, kas ietekmē šūnas membrānas funkcionālās īpašības, samazina tās ierosināmību. Šāds aizsargmehānisms pasargā receptorus un visu nervu sistēmu no pārkairināšanas. Aizsargmehānismu, ar kuru organisms atbild uz neparasta, spēcīga kairinātāja iedarbību, sauc par vispārīgo adaptācija sindromu jeb stresu.
