ACU SLIMĪBAS
acs ābola un tā muskuļu, acs dobuma, asaru aparāta un plakstiņu slimības, kā arī acs refrakcijas anomālijas (tuvredzība, tālredzība, acs astigmatisms). Acu slimības var būt iedzimtas un iegūtas. Iegūtās acu slimības var būt infekciozas un neinfekciozas, akūtas vai hroniskas. Acu slimības var skart vienu aci vai abas acis. Acu slimības var būt patstāvīgas (glaukoma, katarakta, trahoma, konjunktivīts, keratīts, iridociklīts), vai arī to cēlonis ir vispārējas organisma slimības: infekcijas slimības (tuberkoloze, sifiliss, reimatisms, gripa, difterija, tīfi), invāzijas slimības (ehinokokoze), iekšējās sekrēcijas dziedzeru slimības (cukura diabēts, tireotoksikoze), sirds un asinsvadu slimības (hipertoniskā slimība, embolija), asins slimības (leikoze), CNS slimības (meningīts, galvas smadzeņu audzēji), fokālā infekcija (bojāti zobi, deguna blakusdobumu iekaisums). Dažreiz acu slimības (acu ļaundabīgie audzēji ar tieksmi uz metastāzēm) var kļūt vispārējas organisma slimības cēlonis. No ārējiem faktoriem, kas var izraisīt acu slimības, galvenā nozīme ir infekciju ierosinātājiem mikroorganismiem, kas iekļūst acī no apkārtējās vides, kā arī acu traumām. Dažas acu slimības - tīklenes atslāņošanās, redzes nerva atrofija, glaukoma, smagas acu traumas un apdegumi - var būt akluma cēlonis. Acu slimības izplatība un raksturs ir atkarīgi no sociāliem, ģeogrāfiskiem, klimatiskiem apstākļiem, redzes higiēnas, kā arī no ārstnieciskās palīdzības un profilakses. Acu slimības pētī oftalmoloģija.
