TUBERKULOZE

vispārēja cilvēku un dzīvnieku infekciju slimība. To ierosina tuberkulozes mikobaktērija (Mycobacterium tuberculosis), kо 1882. gadā atklājis vācu ārsts R. Kohs (praktiskajā medicīnā tuberkulozes ierosinātāju bieži sauc par Koha bacili - BK). LPSR tuberkulozi ierosina galvenokārt M. tuberculosis cilvēka tips, reti - vērša tips. Dažreiz cilvēkam tuberkulozi var ierosināt M. africanum (PSRS nav sastopama). Dažas mikobaktērijas (piem., M. intracellular jeb M. avium, M. kansasii) cilvēkam var ierosināt tuberkulozei līdzīgu slimību mikobakteriozi.

Tuberkulozei raksturīgas specifiskas iekaisuma pārmaiņas, kam bieži ir sīku pauguriņu veids. Tuberkulozes galvenā procesa lokalizācijas vietas ir plaušas (visbiežāk), balsene, limfmezgli, locītavas, kauli, nieres (skatīt izvadorgānu tuberkuloze), dzimumorgāni (skatīt dzimumorgānu tuberkuloze), ādas (skatīt ādas tuberkuloze), acis (skatīt acu tuberkuloze). Ģeneralizēta tuberkulozes forma, kur tiek bojāti gandrīz visi orgāni, sastopama reti. Tuberkulozes izplatība dažādās zemeslodes vietās ir atkarīga no sabiedrības materiālās labklājības līmeņa, no darba un dzīves sanitāri higiēniskajiem apstākļiem, no iedzīvotāju sanitārās kultūras, no zinātnes sasniegumiem. Klimatam, rasei ir otršķirīga nozīme.

Kapitālistiskajās valstīs tuberkuloze ir sociāla slimība, ar kuru slimo galvenokārt mazturīgās šķiras. Eiropā 19. gs. vidū un otrajā pusē, kad straujajai kapitālistiskā ražošanas veida attīstībai sekoja iedzīvotāju koncentrēšanās pilsētās, kur bija zema sanitārā kultūra, slikta apgāde ar pārtiku, nehigiēniski dzīves un darba apstākļi, saslimšana ar tuberkulozi ieguva epidēmijas raksturu. Tikai 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā vērojami pirmie mēģinājumi ierobežot tuberkulozes izplatību. Atklāti jauni efektīvi tuberkulozes apkarošanas līdzekļi, pneimotorakss, vakcinācija, ķīmiskie preparāti, attīstās un pilnveidojas ķirurģiskās ārstēšanas metodes. Pēc Vispasaules veselības aizsardzības organizācijas datiem, pasaulē ar tuberkulozi ik gadus saslimst apmēram 3 milj. cilvēku. Pastāvot šādam tuberkulozes infekcijas rezervuāram un cilvēku migrācijai, pagaidām nevienā valstī pilnīgi likvidēt tuberkulozi nav iespējams. Tāpēc liela nozīme ir laikus pareizi veiktiem tuberkulozes profilakses pasākumiem.

Prettuberkulozes pasākumu kompleksu PSRS organizē valsts. 1918.-1920. g. nodibināti pirmie padomju prettuberkulozes dispanseri. Tuberkulozes apkarošanas formas pilnveidojas. LPSR iedzīvotāju saslimstība ar tuberkulozi 1980. gadā salīdzinājumā ar 1949. gadu samazinājusies gandrīz 17 reižu, bet bērnu saslimstība ar tuberkulozi samazinājusies 110 reižu. Slimnieku ārstēšanas efektivitāte ir ļoti liela. Tuberkulozes mikobaktērijai ir 0,8-5 μm garas un 0,2-0,5 μm platas nūjiņas veids. Lai normāli vairotos un augtu, tai vajadzīgs daudz skābekļa, tomēr tā var dzīvot un vairoties arī vidē, kurā skābekļa ir maz. Vislabāk tuberkulozes mikobaktērija vairojas vidē, kuras t° ir 37-38°, bet neaiziet bojā arī ļoti zemā t°; viršanas t° mikobaktērija iet bojā 1 min., bet 80° - 5 min. laikā. Tiešie saules stari iznīcina tuberkulozes mikobaktēriju 1-1 1/2 st. laikā, bet tumsā, mitrumā un aukstumā tās dzīvotspēja var saglabāties ļoti ilgi. Strauji un efektīvi to iznīcina hloru saturošie dezinfekcijas līdzekļi.

Infekcijas avots ir slims cilvēks, retāk dzīvnieks. Tuberkulozes mikobaktērija var izplatīties ar jebkuriem slimnieka izdalījumiem. Tomēr cilvēks inficējas galvenokārt ar ieelpoto gaisu. Slimniekam runājot un klepojot, sīki krēpu (siekalu) pilieni izsmidzinās apkārtējā gaisā, ko ieelpo veseli cilvēki (pilieninfekcija). Bez tam, krēpām nonākot apkārtējā vidē uz priekšmetiem, tās ātri izžūst, pārvēršas inficētos putekļos (putekļinfekcija). Sevišķi bīstams infekciju avots ir slimnieka veļa un gultas piederumi. Ar tuberkulozi var inficēties, arī lietojot uzturā (alimentārais inficēšanās ceļš) no slima dzīvnieka iegūtus produktus. Alimentārais inficēšanās ceļš dažādās valstīs ir 10-50% gadījumu; LPSR tam maza nozīme. Teorētiski ar tuberkulozi var inficēties arī caur placentu (kongenitālais inficēšanās ceļš), bet praktiski šim inficēšanās ceļam nav nozīmes.

Inficēšanās ar tuberkulozes mikobaktērijām vēl nenozīmē saslimšanu: iekļūstot organismā ar ieelpoto gaisu vai uzturu, tās caur plaušu alveolu vai gremošanas trakta gļotādu nonāk limfātiskajā un asinsrites sistēmā, izraisot organisma aizsargreakciju. Ja tuberkulozes ierosinātājs iekļūst organismā lielā daudzumā vai atkārtoti un organisma dabiskā pretestība tuberkulozes infekcijai nav pietiekama un nav arī mākslīgi radītās imunitātes, veidojas primārais tuberkulozes perēklis. Primārais tuberkulozes perēklis 80- 85% gadījumu veidojas plaušās. Pārējos orgānos tas sastopams retāk - tad, kad šā orgāna pretestība infekcijai samazinās kādas senākas traumas, slimības vai attiecīgas iedzimtības dēļ. Veidojoties primārajam tuberkulozes perēklim, organismā noris komplicētas vispārējas reakcijas un tas iegūst specifisku imunitāti. Par to, ka tuberkolozās infekcijas rezultātā ir mainījusies organisma reakcija, var spriest pēc alerģiskajām reakcijām (skatīt Pirkē reakcija; Mantū reakcija) - no negatīvām tās kļūst pozitīvas. Pēc primārās inficēšanās ar tuberkulozi saslimšana notiek 1-2% gadījumu, bet turpmākajā mūža gaitā inficētie cilvēki saslimst ar tuberkulozi 5-10% gadījumu. Lai inficētais cilvēks saslimtu ar tuberkulozi, nav nepieciešama atkārtota inficēšanās, jo tuberkulozes mikobaktērijas saglabā dzīvotspēju cilvēka organismā visu viņa mūžu. Šīs "snaudošās" baktērijas aktivējas, samazinoties organisma pretestībai, piem., pēc pārciestām slimībām, vecumā.

Plaušu tuberkuloze sastopama jebkurā mūža periodā. Vīrieši, kas vecāki par 25 g., ar plaušu tuberkulozi slimo biežāk nekā sievietes. Jebkurai plaušu tuberkulozes formai var būt dažādas tuberkulozes procesa fāzes. Infiltrācijas jeb uzliesmojuma fāze raksturīga slimības sākumam, arī tuberkulozes procesam atkārtoti paasinoties. Šajā fāzē esošās specifiskās pārmaiņas plaušās progresē, tās pavada vispārējas organisma intoksikācijas pazīmes (slikts miegs un ēstgriba, nogurums, svīšana naktī, neliela t° pēcpusdienā). Slimnieka krēpās parasti atrod tuberkulozes mikobaktērijas (t.s. atklāta tuberkulozes forma).

Ja slimnieku laikus neārstē, process pāriet nākamajā fāzē - destrukcijas jeb audu sabrukuma fāzē, kam raksturīga kavernu veidošanās. Intoksikācijas pazīmes pastiprinās, krēpās vienmēr atrod daudz tuberkulozes mikobaktēriju. Ārstēšana prasa daudz ilgāku laiku, bieži nepieciešama ķirurģiska ārstēšana. Ja slimnieku šajā fāzē intensīvi neārstē, izveidojas hroniska fibroza (ar saistaudiem norobežota) kaverna, ko var izārstēt tikai ķirurģiski. Kaverna bieži ir par cēloni tam, ka infekcija izsējas veselajos plaušu audos (izsēšanās fāze). Laikus sistemātiski ārstētas plaušu tuberkulozes gaita kļūst labvēlīga: slimības process pāriet cietēšanas, rētošanās un uzsūkšanās fāzē, kam seko izveseļošanās. Pēc plaušu tuberkulozes izārstēšanas tikai 5% gadījumu plaušās nepaliek nekādas pārmaiņas. Palikušās pārmaiņas var kļūt par cēloni jauniem tuberkulozes uzliesmojumiem vai arī radīt plaušu funkcionālo nepilnvērtību. Plaušu tuberkulozes formas var būt dažādas.

Tuberkolozes bronhadenīts visbiežāk sastopams bērniem un pusaudžiem. Tuberkulozes process lokalizējas galvenokārt limfmezglos, kas atrodas tuvu elpvadam un bronhiem. Raksturīga ilgstoša intoksikācija. Slimības gaita parasti labdabīga, bet prasa ilgstošu (2-3, pat 4 g.) ārstēšanu.

Primārais tuberkolozes komplekss lokalizējas plaušās un limfmezglos. Klīniskā gaita līdzīga tuberkolozes bronhadenīta gaitai.

Diseminēta plaušu tuberkuloze var būt akūta, subakūta un hroniska. Tai raksturīga tuberkulozes mikobaktēriju izsēšanās plaušās ar asins plūsmu, tāpēc abās plaušās simetriski esošo asinsvadu tuvumā vienlaikus rodas daudzi vienādi, sīki tuberkulozes perēkļi (akūtā forma). Tie var parādīties arī pakāpeniski (hroniska forma). Nereti tuberkulozes perēkļi rodas citos orgānos. Tuberkulozes mikobaktērijas krēpās atrod samērā reti. Šī forma labi padodas ārstēšanai, kaut gan tai ir bieži slimības recidīvi. Neārstēta vai nepietiekami intensīvi ārstēta diseminēta plaušu tuberkuloze ar laiku pārveidojas par hronisku fibrozi kavernozu tuberkulozi, kam raksturīgas vairākas kavernas abās plaušās un agrīna sirds un plaušu funkcionāla nepilnvērtība.

Perēkļainai plaušu tuberkulozei raksturīgs norobežots iekaisuma process vienā, retāk abās plaušās. Klīnisko simptomu parasti nav, - slimību konstatē profilaktiskā apskatē. Perēkļainā plaušu tuberkuloze labi padodas ārstēšanai. Biežāk nekā citām plaušu tuberkulozes formām tai ir recidīvi.

Infiltratīvā plaušu tuberkuloze labi padodas intensīvai terapijai, bet neārstēta vai nepareizi ārstēta var īsā laikā pāriet destrukcijas fāzē. Process var būt abpusējs un plašs, ar ļoti izteiktu klīnisko ainu un smagu intoksikāciju. Nereti vērojama bīstama plaušu asiņošana. Ļoti smagu infiltratīvu pneimonisku plaušu tuberkulozi sauc par kazeozo pneimoniju, kam raksturīga plaša audu nekroze.

Tuberkuloma ir plaušu tuberkulozes forma; plaušās ir viens vai vairāki lieli, norobežoti perēkļi, kas satur nekrotisku masu. Klīnisko simptomu parasti nav, var būt vispārējas intoksikācijas pazīmes. Samazinoties organisma pretestībai, no tuberkulomām var rasties plaši izsējumi abās plaušās. Profilaktiskajās masu pārbaudēs konstatētās "tuberkulomas" nereti ir audzēji, tāpēc ieteicama savlaicīga operācija - attiecīgās plaušas daļas rezekcija.

Kavernozā tuberkuloze kā patstāvīga plaušu tuberkulozes forma ļoti reti sastopama. Tās galvenā pazīme ir kaverna bez infiltratīvām vai perēkļainām pārmaiņām apkārtējos audos. Ārstēšana ķirurģiska.

Fibrozi kavernozās plaušu tuberkulozes galvenā pazīme ir fibroza kaverna. Tā ir ielaista plaušu tuberkulozes forma, kuru tikai retos gadījumos izdodas izārstēt ar medikamentiem. Labus panākumus var dot tikai ļoti ilgstoša kompleksa ārstēšanās.

Plaušu ciroze ir plaušu daļas vai visas plaušas pilnīga sarētošanās tuberkulozes procesa rezultātā. Cirotiskā plaušu daļa elpošanā nepiedalās. Cirotiskos audos bieži ir strutas un tuberkulozes perēkļi, kas rada pastāvīgu organisma intoksikāciju. Ciroze ir neatgriezenisks process. Ārstēšana ķirurģiska.

Tuberkolozes pleirīts ir viena no bieži sastopamām tuberkulozes sākumformām. Sākas pēkšņi ar asām sāpēm krūtīs, paaugstinātu t°. Ārstē tāpat kā citas plaušu tuberkulozes formas. Nepietiekami ārstēta tuberkolozes pleirīta sekas ir pleiras saaugumi, kas rada sāpes un pazemina plaušu elpošanas funkciju. Plaušu tuberkulozes parastākās komplikācijas ir asiņošana, spontāns pneimotorakss, empiēma u.c. Bieži plaušu tuberkuloze kombinējas ar plaušu arodslimībām - pneimokoniozēm. Tas pasliktina slimnieka stāvokli, tāpēc ārstēšanai jābūt sevišķi rūpīgai un apzinīgai.

Kaulu un locītavu tuberkulozei raksturīga hroniska gaita, kuras rezultātā sairst viens vai vairāki kauli, tiek bojātas locītavas. Kaulu un locītavu tuberkuloze gandrīz vienmēr rada invaliditāti. Ar kaulu tuberkulozi visbiežāk saslimst bērnībā. Tā parasti skar mugurkaulu (skatīt spondilīts) vai lielās locītavas, piem., gūžas locītavu (skatīt koksīts), ceļa vai pleca locītavu. Slimības sākumā simptomi ir niecīgi, vēlāk parādās sāpes, kas pastiprinās guļot. Locītavas funkcija traucēta, muskuļi ap to atrofējas. Diagnozi apstiprina rentgenoloģiski u.c speciālās izmeklēšanas dati. Ārstēšanā bez vispārspēcinošiem līdzekļiem lieto ķīmijterapiju, ilgstošu slimās ķermeņa daļas imobilizāciju ar ģipša pārsēju; bieži izmanto ķirurģisko ārstēšanu.

Limfmezglu tuberkuloze visbiežāk skar atsevišķas limfmezglu grupas. Parasti vērojams attiecīgās limfmezglu grupas asimetrisks pietūkums un sāpīgums. Limfmezgli var nekrotizēties, veidot fistulas uz blakus esošiem dobumiem vai ārpusi. Ap bojātiem limfmezgliem rodas infiltrāts, saaugumi. Slimība ilgst gadiem, tās gaita viļņveidīga. Limfmezglu tuberkuloze slikti padodas ārstēšanai; samērā labus panākumus var gūt ar klimatterapiju (it īpaši dienvidu sanatorijās). Tuberkulozais meningīts visbiežāk sastopams bērniem; var saslimt arī jaunieši un pieaugušie.

Tuberkulozais meningīts sākas pakāpeniski, progresējot 3-7 dienu laikā. Slimības gaita smaga. Pēc pārslimošanas nereti paliek dažādi nervu sistēmas bojājumi.

Tuberkulozes ārstēšana ir kompleksa, kombinēta, ilgstoša, individuāla un sadalīta vairākos atšķirīgos posmos. Ārstēšanas metode atkarīga ne tikai no tuberkulozes procesa lokalizācijas, plašuma u.c. īpatnībām, bet arī no organisma vispārējā stāvokļa, cilvēka profesijas, dzīvesvietas utt. Pirmajā posmā neatkarīgi no procesa smaguma slimnieku vienmēr ārstē slimnīcā. Tikai tad, kad sasniegts pietiekami stabils ārstnieciskais efekts un slimnieks vairs neizdala tuberkulozes mikobaktērijas, ārstēšanu turpina sanatorijā, kur nostiprina ārstēšanas rezultātus, likvidē tuberkulozes procesa sekas un sagatavo slimnieku normālai darba dzīvei. Visos slimības ārstēšanas posmos slimniekam ilgstoši un sistemātiski vienlaikus jālieto 2-3 un vairāk prettuberkulozes līdzekļu. Tas uzliek organismam, sevišķi aknām, lielu papildslodzi, tāpēc tuberkulozes ārstēšanas laikā aizliegta alkohola lietošana un smēķēšana. Tuberkulozes ārstēšanā svarīga nozīme ir vispārspēcinošiem līdzekļiem (piem., vitamīniem), pareizam uzturam, kā arī higiēniskam darba un atpūtas režīmam. Arvien plašāk lieto ķirurģiskās ārstēšanas metodes. Nepilnīgi izārstētai tuberkulozei dažreiz pat pēc vairākiem gadiem var būt recidīvi. Sevišķi bieži tas notiek, cilvēkam novecojot, kad samazinās organisma pretestība. Pēc izārstētas tuberkulozes jebkura slimība var norisēt smagāk un ir grūtāk izārstējama. Stipri palielinās arī iespējamība no jauna saslimt ar tuberkulozi, tāpēc bijušajiem tuberkulozes slimniekiem visu mūžu ieteicams ievērot pareizu un saudzējošu darba un atpūtas režīmu, sistemātiski pārbaudīt savu veselības stāvokli pie ārsta, kā arī konsultēties ar to par iespējamām dzīves pārmaiņām.

Profilakses galvenais uzdevums ir pasargāt iedzīvotājus no inficēšanās ar tuberkulozi un novērst jau inficēto cilvēku saslimšanu. Sociālā profilakse aptver pasākumus, kas uzlabo iedzīvotāju veselības stāvokli: darba likumdošana, mātes un bērna aizsardzība, dzīvokļu celtniecība un apdzīvoto vietu labiekārtošana, iedzīvotāju kultūras, sanitāro un higiēnas zināšanu paplašināšana.

Sanitārā profilakse aptver pasākumus, kas cilvēku aizsargā no inficēšanās ar tuberkulozi. Vislielākās inficēšanās iespējas ir tuberkulozes slimnieka dzīves vietā, tāpēc visus ar slimnieku saskarē bijušos cilvēkus pastāvīgi novēro tuberkulozes dispansers. Slimniekam un viņa ģimenes locekļiem sevišķi rūpīgi jāievēro individuālās profilakses noteikumi. Ja ir atklātā tuberkulozes forma, jālieto speciāls spļaujamtrauks (tā saturu izlej kanalizācijā, trauku dezinficē, vārot 15 min.). Slimnieka veļa jāmazgā atsevišķi, iepriekš to iemērcot dezinficējošā šķīdumā un vārot. Tuberkulozes slimniekam jālieto atsevišķi trauki un trauku dvieļi. Liela nozīme biežai telpu un drēbju vēdināšanai, telpu uzkopšanai ar mitru drānu. Svarīgs pretepidēmisks pasākums ir tuberkulozes slimnieku izolēšana. Cilvēki, kas slimo ar atklāto tuberkulozes formu, tiek nodrošināti ar atsevišķu dzīvojamo platību. Izolēšanu veic, arī slimnieku ievietojot slimnīcā vai nošķirot bērnus, kas ar to ir saskarē. Piem., ja māte izdala tuberkulozes mikobaktērijas, bērnus uz laiku ievieto sanatorijas tipa mazbērnu novietnē, bērnu namā, meža skolā, internātskolā. Katrs tuberkulozes slimnieks, kas izdala mikobaktērijas un neārstējas speciālā ārstniecības iestādē, gada laikā inficē vismaz 10 veselus cilvēkus. Tāpēc tuberkulozes slimnieki, kas bīstami apkārtējiem cilvēkiem un izvairās stacionāri ārstēties, pakļauti piespiedu ārstēšanai un piespiedu hospitalizācijai (ievietošanai slimnīcā). Tomēr visbīstamākie tuberkulozes infekciju izplatītāji ir t.s. nezināmie slimnieki. Likums par veselības aizsardzību paredz pārtikas rūpniecības, sabiedriskās ēdināšanas, tirdzniecības uzņēmumu, bērnu iestāžu u.tml. iestāžu darbiniekiem obligātu medicīnisko apskati, kad viņi stājas darbā, un periodiskas medicīniskās apskates. Cilvēki, kas slimo ar aktīvu tuberkulozes formu (t.i., ar tādu formu, kam nepieciešama ārstēšana), šajās iestādēs nedrīkst strādāt. Svarīga nozīme ir iedzīvotāju masveida fluorogrāfiskai izmeklēšanai (ne retāk kā 1 reizi 2 gados). Bērniem agrīno tuberkulozes diagnostiku veic, 1 reizi gadā pārbaudot Mantū reakciju. Specifiskās profilakses mērķis ir panākt, lai ar tuberkulozi inficēto cilvēku paaudzi nomainītu neinficēta paaudze. Šajā nolūkā izmanto BCG (Bacillus Calmette-Guérin) vakcīnu. Vakcinē visus jaundzimušos, ja vien tiem nav ārsta noteiktu kontrindikāciju. Vakcinē arī pusaudžus un pieaugušos, ja tie nav inficēti ar tuberkulozi. Tā kā vakcīnas iedarbība nav ilgstoša, revakcinācija jāizdara pēc 5-7 g. Ķīmisko profilaksi īsa (2-3 mēn.) kursa veidā izdara pēc ārsta norādījuma bērniem un pusaudžiem, kas bijuši saskarē ar tuberkulozes mikobaktēriju izdalītāju, kā arī personām, kas stājas darbā prettuberkulozes iestādē. To lieto arī cilvēkiem, kam izārstēta tuberkuloze, ja tie pārslimojuši kādu smagu vispārēju slimību, ja to dzīves un darba režīmā notikušas lielas pārmaiņas.