RUNAS TRAUCĒJUMI
var izpausties ļoti dažādi, un tiem par cēloni var būt daudzi runas aparāta vai nervu sistēmas bojājumi vai slimības (funkcionāli traucējumi, attīstības traucējumi, asinsrites traucējumi, iekaisums, audzējs, trauma u.c). Runas orgānu (mēles, balsenes u.c.) slimības un attīstības traucējumi bieži rada šļupstēšanu, neskaidru runu, neskanīgu balsi. Ja radies mēles un rīkles nerva un zemmēles nerva un to kodolu bojājums (bulbārā paralīze), novērojama neskaidra runa (dizartrija) vai nespēja runāt (anartrija), neskanīga balss (afonija). Līdzīgi runas traucējumi rodas arī, ja abās pusēs bojāti ceļi, kas savieno galvas smadzeņu garozu ar minētajiem galvas smadzeņu nerviem. Galvas smadzeņu garozas bojājuma sekas var būt afāzija.
Smadzenīšu bojājuma gadījumā rodas t.s. skandētā runa - slimnieks nespēj plūstoši runāt, akcentē atsevišķas zilbes un vārdus it kā skandē. Ja patoloģijas process skar galvas smadzeņu zemgarozas kodolus, runa kļūst lēna (bradilālija), monotona, bez atbilstošas intonācijas; pēc ilgstošas runāšanas balss kļūst arvien klusāka un neskaidrāka. Šādi runas traucējumi raksturīgi parkinsonismam. Iedzimta kurluma gadījumā parasti neattīstās arī runa un izveidojas mēmums. Runas traucējumu cēlonis var būt arī neiroze; tad visbiežāk rodas stostīšanās - plūstošu runu pārtrauc atkārtotas skaņas vai zilbes sakarā ar runas aparāta muskuļu krampjiem.
Ārstēšana. Runas traucējumi likvidējami, novēršot to cēloni. Jāārstējas logopēdiskajos kabinetos, kas organizēti poliklīnikās, dispanseros un dažās skolās. Bērns, kam ir runas traucējumi, jāsargā no psihotraumām, tam nepieciešama specifiska audzināšana mājās, bērnudārzā, skolā. Bērnu audzinātājiem un skolotājiem nedrīkst būt runas defektu.
