PSIHOZES LIELĀ VECUMĀ
psihiski traucējumi, kas rodas galvenokārt vecumā. Pie tām pieder funkcionālās psihozes (involūcijas psihozes, vēlīnā melanholija, vēlīnās murgu psihozes), psihiski traucējumi sakarā ar organiskām CNS slimībām (asinsvadu bojājumu radītās psihozes, galvas smadzeņu atrofija ar psihiskiem traucējumiem, vecuma plānprātiba). Pie psihozes lielā vecumā pieskaita arī psihiskās slimības, kas iespējamas dažādā vecumā, bet kas pirmo reizi radušās vai arī mainījušas savu dinamiku lielā vecumā. Visām liela vecuma psihožu izpausmēm - depresijai, murgiem, halucinācijām - ir vairākas kopīgas īpatnības. Depresijā mazāk izpaužas nomāktība, nekustīgums, biežāk vērojama trauksme, bažas, nemiers (par sevi, ģimeni, nākotnes notikumiem), centrālo vietu sāk ieņemt domas par veselību un materiālām vērtībām. Raksturīgs īgnums, neapmierinātība ar ģimeni un apkārtējiem cilvēkiem.
Murgos galvenā tematika ir hipohondrija, kaitēšanas un greizsirdības tēmas. Raksturīgākā psihoze lielā vecumā ir vecuma jeb senilā psihoze, kas rodas nevis fizioloģiskas novecošanas, bet patoloģiska procesa dēļ. Slimība sākas pakāpeniski pēc 65 gadu vecuma. Sākumā mainās raksturs, saasinās agrākās rakstura īpašības (taupības vietā rodas skopums, akurātības vietā - pārmērīgs pedantisms), parādās aizdomīgums, noslēgtība, egoisms, cietsirdība. Saslimušais kļūst īgns, drūms, noslēgts. Arvien vairāk pasliktinās atmiņa, slimnieks vairs nespēj neko jaunu apgūt, bet iepriekšējās zināšanas pamazām zūd. Rodas t.s. dzīve pagātnē, slimnieks aizmirsis pēdējos gadus un dzīvo it kā savas jaunības situācijā. Uz plānprātības fona var rasties depresija, murgi, akūtas psihozes apvienojumā ar aptumšotu apziņu. Slimniekam nepieciešama kopšana un uzraudzība, lai viņu pasargātu no aplamas rīcības.
