IEROSA
īpaša dzīvu šūnu reaģēšana uz kairinājumu; sarežģīta bioloģiska reakcija, kas saistīta ar šūnas ķīmiskām, fizikālām un funkcionālām pārmaiņām, kā arī ar šūnas ārējās membrānas elektriskā stāvokļa pārmaiņām. Spēju reaģēt uz kairinājumu ar ierosu sauc par ierosināmību. Miera stāvoklī katrā šūnā pastāv jonu koncentrācijas starpība un līdz ar to elektrisko potenciālu starpība starp šūnas iekšējo vidi (citoplazmu) un apkārtējo vidi (audiem un audu šķidrumu). Šūnas ārējā membrāna ir polarizēta: tās iekšējā virsma uzlādēta negatīvi, ārējā virsma - pozitīvi. Šāda elektrisko potenciālu starpība ir membrānas miera potenciāls, tā lielums - 70 - 90 mV. Kairinājuma ietekmē ļoti strauji mainās šūnas membrānas caurlaidība, it īpaši nātrija, kālija un kalcija joniem, tāpēc samazinās jonu koncentrācijas starpība un līdz ar to samazinās un izzūd membrānas miera stāvokļa polarizācija - notiek depolarizācija (skatīt bioelektriskās parādības). Jonu koncentrācijas spējo pārmaiņu dēļ rodas pretēja virziena potenciālu starpība, kad membrānas iekšpuse uzlādēta pozitīvi, bet ārpuse - negatīvi. Šādu potenciālu starpības maiņu sauc par darbības potenciālu. Tas ir objektīva, konstatējama ierosas izpausme, un to var izmērīt ar elektronisku aparatūru. Ierosas laikā šūna nespēj reaģēt uz turpmākiem kairinājumiem. Pēc katra ierosas viļņa šūnas membrānas miera potenciāls atjaunojas. Nervu šķiedrā ierosas viļņi jeb impulsi seko cits citam un izplatās no vienas nervu šūnas uz citu, jo vienā vietā izveidojusies ierosa kļūst par spēcīgu kairinājumu blakus esošajām nervu šūnām. Šāda ierosas izplatīšanās jeb vadīšana vienas šūnas ietvaros notiek elektriskā ceļā, t.i., ar darbības potenciālu. Turpretī ierosas pārvadīšana no vienas nervu šūnas uz citu sinapsēs, tāpat no kustību nervu šķiedras caur gala plātnīti uz muskuļšķiedru vai no sekretoriskās nervu šķiedras uz dziedzeri notiek ķīmiskā ceļā ar īpašām ļoti aktīvām vielām - mediatoriem (acetilholīns, noradrenalīns u.c), kuri izdalās sinapsēs vai gala plātnītēs un spēcīgi ierosina līdz tam miera stāvoklī esošās šūnas. Kairinot nervu šķiedru, ierosa izplatās pa šķiedru uz abām pusēm. Turpretī sinapsēs, pārslēdzoties ierosai no vienas nervu šūnas uz citu, kā tas notiek
CNS, Ierosa izplatās tikai vienā virzienā. Šāda vienvirziena izplatīšanās raksturīga refleksa lokam. Smadzenēs viena nervu šķiedra, plaši sazarojoties, veido tūkstošiem sinapšu ar daudzām nervu šūnām. Katra nervu šūna smadzenēs saņem impulsus no simtiem un tūkstošiem nervu šķiedru. Lai šāda nervu šūna nonāktu ierosas stāvokli, tai jāsaņem liels skaits impulsu no daudzām sinapsēm - jānotiek impulsu summācijai. Šī summācija var būt telpiska, kad nervu šūna saņem impulsus vienlaikus no daudzām sinapsēm, kā arī secīga, kad šūna saņem ar īsiem starplaikiem veselu impulsu sēriju.
Ierosas rašanās un vadīšana nervu un muskuļu audos saistīta ar vielmaiņas pastiprināšanos. Šūnās pastiprinās ar enerģiju bagāto ķīmisko savienojumu - adenozīntrifosfāta un kreatīnfosfāta noārde, kam seko resintēze (jaunveidošanās), tāpat arī acetilholīna un noradrenalīna noārde un resintēze. Daļa enerģijas, kas šūnās atbrīvojas kairinājuma ietekmē, tiek izmantota impulsa veidošanai un vadīšanai, cita, lielākā enerģijas daļa - miera stāvokļa atjaunošanai pēcdarbības periodā, kas seko ierosai. Att.
