FIZIOLOĢIJA
zinātne, kas pētī dzīvības procesus organismos, orgānos, audos un šūnās. Fizioloģijas mērķis ir izzināt vispārīgos dzīvības likumus, atsevišķo funkciju savstarpējo sakarību un nosacītību, kā arī tos iekšējos mehānismus, kuri nodrošina saskaņotu organisma un apkārtējās vides mijiedarbību. Pēc fizioloģijas pētījumu galvenā virziena izšķir vispārīgo fizioloģiju, kas pētī visām dzīvajām būtnēm kopīgas dzīvības pamatnorises, un speciālo fizioloģiju, kuru savukārt iedala mikroorganismu, augu, dzīvnieku un cilvēka fizioloģijā. Cilvēka fizioloģija plaši sazarojusi un specializējusies daudzos novirzienos - šūnas fizioloģija, orgānu fizioloģija, attīstības fizioloģija, vairošanās fizioloģija, mūža posmu fizioloģija, salīdzināmā fizioloģija (pētī orgānu funkcijas dažādu dzīvnieka un cilvēka organismā), darba fizioloģija, sporta fizioloģija, kosmiskā fizioloģija (pētī organisma un orgānu funkcijas, to regulācijas un kompensācijas mehānismus kosmiskā lidojuma laikā). Fizioloģiju iedala arī normālajā fizioloģijā, kas pētī vesela organisma funkcijas, un patoloģiskajā fizioloģijā, kas pētī slima organisma funkcijas, kā arī slimīgo procesu izcelsmi un norisi. Klīniskā fizioloģija sevišķi attīstījusies mūsdienās sakarā ar tehnikas sasniegumiem. Tiek lietoti dažādi aparāti un ierīces, ar kuriem var pētīt cilvēka organisma funkcijas (elektrokardiogrāfija, encefalogrāfija), kā arī uzturēt atsevišķu orgānu funkciju, ja tā ir traucēta (sirds stimulators, mākslīgā niere).
