ATROFIJA
audu vai orgāna samazināšanās, kas saistīta ar šūnu barošanās traucējumiem. Parasti šādos gadījumos samazinās vai izbeidzas attiecīgā orgāna funkcija. Izšķir fizioloģisku atrofiju un patoloģisku atrofiju. Fizioloģiska atrofija likumsakarīgi noris dažādos organisma dzīves periodos. Jaundzimušajam atrofējas nabas asinsvadi. Organismam nobriestot, atrofējas aizkrūtes dziedzeris, sievietēm, kas vecākas par 50 g., atrofējas olnīcas. Lielā vecumā sāk atrofēties āda, smadzenes, aknas, liesa, nieres, kauli. Patoloģisku atrofiju rada dažādi kaitīgi faktori. Tā var izveidoties, ja audi vai orgāni ilgstoši pakļauti spiedienam, kas traucē audu barošanos un orgāna funkciju. Nieru atrofija rodas, ja urīns uzkrājas nieres bļodiņā un spiež uz audiem. Atrofija izveidojas, ja traucēta audu barošanās sakarā ar pārmaiņām asinsvadu sienās, to sabiezēšanu un asinsvadu sašaurināšanos. Atrofija var būt saistīta ar nervu sistēmas un iekšējās sekrēcijas dziedzeru bojājumiem. Atrofiju izraisa arī ilgstoša audu vai orgānu bezdarbība, piem., ieģipsētai kājai var atrofēties muskuļi. Atrofijas cēlonis var būt arī jonizējošā starojuma iedarbība. Atrofijas sekas var būt dažādas atkarībā no cietušo audu un orgānu svarīguma. Patoloģisku atrofiju ārstē, novēršot tās cēloni.
