APZIŅA
filozofiska, socioloģiska un psiholoģiska kategorija; augsti organizētas matērijas - cilvēka smadzeņu spēja ar tajās kodēto hierarhisko informācijas sistēmu palīdzību psihiskā darbībā atspoguļot ārpasauli un pašam sevi, nošķirot savu "es" no ārējās vides un mērķtiecīgi iedarbojoties uz šo vidi un sevi. Apziņa kā psihiskas darbības augstākā forma neaprobežojas ar domāšanu, jo ietver ne vien īstenības izziņu, zināšanas par pasauli un sevi, bet arī aktīvu attieksmi pret izzinātajām lietām un parādībām, ieinteresētību un šo lietu un parādību vērtējumu. Tāpēc būtiska apziņas izpausme ir pašapziņa, kas katram cilvēkam ir citāda atkarībā no dzīves pieredzes, šķiriskās piederības, profesijas u.tml. Apziņas fizioloģiskais pamats ir augstākā nervu darbība, kas nodrošina sabiedrības pieredzes uzkrāšanu, reproducēšanu un apkopošanu galvas smadzenēs. Apziņa saistīta ar daudzu smadzeņu neirālo struktūru spēcīgu vienlaicīgu aktivēšanos un apvienošanos savstarpēji pakārtotās funkcionālās sistēmās, kas veido darbības mērķu, rīcības programmu un gaidāmo rezultātu neirālos modeļus, nodrošinot augstāko psihisko funkciju nepārtrauktu paškontroli un pašregulāciju (skatīt domāšana). Paredzot domās notikumu un rīcības varbūtējās sekas un pastāvīgi salīdzinot domās veidotos rīcības modeļus ar tās faktiskajiem rezultātiem, cilvēks var nepārtraukti koriģēt un precizēt savas darbības mērķus un rīcības programmu atbilstoši reālajai situācijai un iespējām. Psihiskas saslimšanas gadījumā spēja prognozēt notikumus un koriģēt rīcību mazinās vai zūd (skatīt apziņas traucējumi).
