APAVI
pasargā kājas no dažādu ārējo faktoru iedarbības (apsaldējumiem, ievainojumiem u.c.) un nodrošina normālu pēdas funkciju. Staigājot un stāvot samazinās pēdas velves augstums, palielinās pēdas garums un platums. Cieši un šauri apavi ierobežo kustības, apgrūtina pārvietošanos un deformē pēdu, traucē normālu asinsriti; tas savukārt veicina pietūkumu, apsaldēšanos, pastiprinātu svīšanu, rada noberzumus, tulznas. Arī pārāk vaļīgi apavi nav ieteicami, jo veicina noberzumus. Apaviem nepieciešams neliels papēdis (augstums 1/14 pēdas garuma), kas sekmē kājas muskuļu normālu darbību; apavi bez papēža var veicināt plakanās pēdas izveidošanos. Ja papēža augstums pārsniedz 4-5 cm, ķermeņa smaguma centrs tiek pārvietots uz priekšu, gaita kļūst nestabila, veidojas nepareiza stāja, pirksti tiek iespiesti kurpes purngalā, un rodas noberzumi un sāpes.
Apavus iedala pēc to uzdevuma - speciālajos (darba, sporta, ortopēdiskie apavi) un sadzīvē lietojamos (ielas, mājas, vakara apavi) un pēc sezonas - ziemas un vasaras apavi. Katra tipa apaviem jāatbilst noteiktām higiēnas prasībām. Aukstā gadalaikā valkājamie apavi jāizgatavo no siltuma mazcaurlaidīga materiāla, turpretī vasaras apaviem labi jālaiž cauri siltums un gaiss. Svarīgi, lai arī mājās būtu īpaši apavi, jo mājas apavi ne tikai nodrošina pēdas atpūtu, bet arī novērš netīrumu ienešanu dzīvokli. Apavus var izgatavot no dažāda materiāla. Labākais materiāls ir āda, kas ir poraina, higroskopiska, ļauj iztvaikot sviedriem, ir pietiekami mīksta, elastīga un slikti vada siltumu; izmanto arī dažādus sintētiskus materiālus, gumiju u.c. Lai apavi saglabātu savas higiēniskās īpašības, tie regulāri jākopj. Slapji apavi ir jānotīra un pēc tam jāžāvē labi vēdināmās telpās. Žāvēt apavus saulē, pie krāsns vai virs uguns nav ieteicams, jo apavi bojājas. Pēc žāvēšanas apavi jāieziež ar taukainu krēmu. 2 att.
